sestdiena, 2015. gada 21. novembris

Kas vecākiem jāzina, saskaroties ar britu sociālajiem dienestiem; jeb ko mums māca Lailas Brices lieta?



Pēdējā laikā Latvijas politiķi arvien biežāk piemin, ka britu Sociālie dienesti nolaupa Latvijas pilsoņus, Saeimā tiek veidotas komisijas, Ministrijas veido darba grupas, lai palīdzētu tautiešiem, kuri ārvalstīs saskaras ar sociālajiem dienestiem. 
 
Bieži šīs diskusijas notiek kontekstā ar Lailas Brices lietu. Augustā Latvijas presē izskanēja ne tikai mātes versija par notikušo, bet arī pierādījumi no lietas, kurā ir skaidrots kādēļ bērns no ģimenes ir izņemts. Lietas apstākļi bija mātei patiesi neglaimojoši un neviens vien pārstāja māti akli aizstāvēt. Angliski lasošie ar pilnu pēdējo tiesas spriedumu var iepazīties šeit.

Tā kā jau 5 gadus strādāju Lielbritānijas advokātu birojos, mani nebūt nepārsteidz izskanējušie argumenti par lietas patiesajiem apstākļiem. Ar līdzīgām ģimenes tiesību lietām esmu saskārusies ne tikai darbā advokātu birojā, bet arī kā tulks esmu piedalījusies vairākos procesos, kuros ir iesaistītas latviešu ģimenes. Nešaubīgi zinu, ka britu sociālie dienesti parasti ļoti intensīvi strādā ar ģimeni un apstākļiem mājās jābūt patiesi sliktiem, lai bērnu no ģimenes tomēr izņemtu pavisam. Esmu redzējusi neskaitāmas ģimenes, kuras cītīgi sadarbojoties ar britu sociālajiem dienestiem, atgūst savus mazuļus un izmaina savas dzīves uz labo pusi. Bieži no vecākiem tiek prasīta ārstēšanās no alkohola, atteikšanās no narkotikām, dzīvesveida maiņa. Daudzi bērnu dēļ to ir gatavi darīt un ar kvalitatīvu advokātu palīdzību spēj risināt problēmas konstruktīvā veidā. 

No vienas puses ir žēl, ka Anglijas un Velsas Augstākā Apelācijas tiesa, pārskatot Lailas Brices apelācijas sūdzību, ir nolēmusi, ka bērnam tomēr ir labāk tikt adoptētam, nekā atgriezties pie mātes, kas jau vairāku gadu garumā veic starptautiskas kampaņas, lai atgūtu savu meitu. No otras puses – iepazīstoties detalizēti ar spriedumu, man nav šaubu, ka spriedums ir pieņemts, vērtējot bērna vislabākās intereses. 

Domāju, ka ikvienam, kurš uzstājas publiski par to, ka britu sociālie dienesti nolaupa latviešu bērnus, vai ieņem kādu konkrētu pozīciju Brices lietā, ir detalizēti jāpaanalizē spriedums un jāizdara secinājumi.
Te būs daži mani secinājumi saistībā ar šo visu.

Ja pārcelies dzīvot citur, dzīvo atbilstoši tās valsts likumiem.

Šajā globalizācijas un vispārējās migrācijas laikā, kad cilvēki maina dzīvesvietas no vienas valsts uz citu, ikvienam imigrantam ir jāatceras, ka esot citā valstī, ir jādzīvo pēc tās valsts likumiem. Jā, tie bieži var atšķirties no Latvijas likumiem, tradīcijām un pieņemtajām normām. Tas, ka nezināji par likumiem, vai Tev tie liekas muļķīgi vai nepieņemami, Tevi neatbrīvos no atbildības likuma priekšā. Lielbritānijā izpratne par bērnu drošību, audzināšanu, vecāku un citu iesaistīto (aukles, skolotāji, soc. dienesti) atbildību ļoti atšķiras no tās, kas ir Latvijā. Esmu redzējusi neskaitāmas lietas, kad imigrantu vecāki tā arī nesaprot, kas slikts un nepieņemams ir situācijā, ja uz bērnu sakliedz vai „uzšauj bērnam pa dibenu” audzināšanas vai disciplinēšanas nolūkos. Bet Lielbritānijā tā nevar. Pēc britu likumiem un izpratnes tā ir emocionāla un fiziska vardarbība pret bērnu (emotional and physical abuse). Par to draud ne tikai sociālo dienestu iejaukšanās ģimenes dzīvē, bet arī potenciāla bērnu izņemšana no ģimenes un krimināllieta. 

Tas pats attiecas uz bērnu atstāšanu bez uzraudzības. Vienalga vai tās ir 10 minūtes, ½ stunda, stunda, divas vai visa diena. Tā tiek kvalificēta kā nolaidība pret bērnu (child neglect). Par to britu sociālie dienesti satrauksies ne pa jokam. Ja vecāks tā arī nesapratīs, kur ir problēma un neko nemainīs, tad bērnu var arī atņemt. Iespējamība, ka bērnu var atņemt ir daudz lielāka, ja nepieskatīts bērns ir savainojis sevi (zilumi, nobrāzumi, lūzumi, brūces) vai atradies antisanitāros apstākļos un bijis badā (kā tas izrādījās L.Brices lietā). 

Bērnu auklēšana un alkohola vai narkotiku lietošana arī nav savienojamas lietas. Ja alkoholu vai narkotikas lieto pats vai atstāj bērnu pieskatīt kādam, kurš lieto alkoholu, arī tad sekas ar būt bēdīgas. Britu iestāžu un tiesas izpratnē piedzēries pieskatītājs (drunk in charge of a child) ir līdzvērtīgs bērna nepieskatīšanai vispār, jo pieskatītājs faktiski nespēj adekvāti parūpēties par bērnu. Dažkārt, ne tikai nespēj parūpēties, bet pat apdraud bērnu. 

Ja tava ģimene ir nonākusi sociālo dienestu redzeslokā, tad nav jēgas censties viņiem iestāstīt, ka „tas jau nekas nav!” vai „citur Eiropā likumi nav tik stingri!”. Tas īsti nepalīdzēs. Britu iestādēm un tiesām jāvadās pēc britu likumiem. Ja esi pārkāpis britu likumus, tad tam var būt atbilstošas sekas. Gribi to vai nē, bet tas var nozīmēt arī bērna šķiršanu no bioloģiskās ģimenes. 

Ja tavs paštaisnums vai principi ir svarīgāki par bērna atgūšanu, droši vari turpināt stāstīt, ka „tas jau nekas nav!” vai ka „citā valstī mani par to nesodītu!”. Ja vēlies bērnu atgūt no britu sociālajiem dienestiem, tad labāk ej tikties ar visiem nepieciešamajiem speciālistiem, sadarbojies ar viņiem cik iespējams. Jebkura nerunāšana, izvairīšanās vai strīdēšanās pretim tiks traktēta Tev par sliktu un dokumentos parādīsies kā nevēlēšanās sadarboties. Ja patiesi vēlies atgūt bērnu, iespējams, Tev prasīs ārstēties no alkohola vai narkotiku atkarības. Iespējams, Tev prasīs uzturēt mājās tīrību un kārtību. Ja mājās ir vardarbība (piem. vīrs Tevi sit bērnu klātbūtnē), tad sociālie dienesti var Tev lūgt atrast citu dzīvesvietu, kas droša vide Tev un bērnam. 

Atbilstoši britu likumiem galīgos lēmumus par bērnu šķiršanu no ģimenēm un nodošanu adopcijai nepieņem uz reiz. Laika posms no brīža, kad esi nonācis sociālo dienestu redzeslokā, līdz brīdim, kad bērnu var nodot adopcijai, parasti nav īsāks par 6 mēnešiem, dažkārt ilgst pat gadiem. Lietas ietvaros parasti notiek vairākas tikšanās ar sociālajiem dienestiem, izveidotas individuālas bērnu aizsardzības programmas, kurās piedalās visāda veida speciālisti (sociālie darbinieki, mediķi, skolas pārstāvji, policisti, utt.), kur cenšas radīt atbalsta sistēmu, lai bērnam nodrošinātu drošu vidi un pozitīvas pārmaiņas ir iespējamas. 

Nevēlēšanās mainīt lietas savā dzīvē un nevēlēšanās sadarboties ar sociālajiem dienestiem ar maksāt ļoti dārgi. Tās cena ar būt jūsu bērns. Diemžēl.

Juridisko palīdzību šādos gadījumos visbiežāk apmaksā valsts (Lielbritānija)

Gadījumos, ja sociālie dienesti klauvē pie Tavām durvīm un saka, ka apsver iespēju bērnu Tev atņemt, Tev ir nepieciešama kvalitatīva juridiskā palīdzība. Visbiežāk Lielbritānijā šādās lietās juridisko palīdzību apmaksā valsts. Ja lietu sākuma stadijā vēl vērtē lietas nozīmīgumu un ģimenes ienākumus, tad mirklī, kad uzsāk skatīt jautājumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem un iespējamo bērna nodošanu adopcijai (jeb Care Proceedings), Lielbritānijas valsts šādu juridisko palīdzību apmaksā pat personām ar augstiem ienākumiem. 

Diemžēl, lasot L. Brices spriedumu bija skaidri jūtams, ka māti lietā nepārstāvēja kvalitatīvi juristi, bet gan tā saucamie „Makkenzija draugi”(McKenzie friend), kas visbiežāk ir kādas sabiedriskās organizācijas pārstāvji, ne vienmēr ir juridiski izglītoti un pārzina likumu juridiskās nianses.  No sprieduma ir skaidri redzams, ka visas pārējās puses pārstāv baristeri (advokāti, kas ir specializējušies īpaši sarežģītās lietās), bet Brice vai nu nav vēlējusies iesniegt elementāri nepieciešamus pierādījumus, kas var būtiski izmainīt lietas iznākumu, vai arī viņas Makenzija draudzene nav viņai spējusi pietiekami skaidri izskaidrot, ko tiesa sagaida un kas šādās lietu kategorijās tiek vērtēti kā būtiski pierādījumi un argumenti un kas nav. 

Jāatceras, ka Brices lieta bija jau tādā stadijā, ka pilnīgi nešaubīgi viņai pienācās Lielbritānijas valsts apmaksāta juridiskā palīdzība. Tā arī bija jāizmanto un jāseko advokātu padomam, kas ir vislabākais, ko vajag darīt un kādus pierādījumus vajag iesniegt. 

Vēl viena lieta, kas ir jāatceras ikvienam, kam ir saskarsme ar Lielbritānijas tiesām – tiesas vērtē konkrētus pierādījumus tiesā. Tā nav vieta, kur taisīt šovu un vākt parakstus savam atbalstam. Ikviena tiesa (vienalga vai tas ir Lielbritānijā vai Latvijā, vai kur citur pasaulē), skatot bērnu tiesību jautājumus, pilnīgi visu vērtēs tikai no viena skatu punkta – kas ir konkrētā bērna vislabākajās interesēs? 

Atkarībā no jūsu lietas apstākļiem, iespējams, ka jums prasīs iesniegt pierādījumus, ka esat atrisinājuši savas alkohola vai narkotiku atkarības problēmas, vai arī, ka esat apmeklējuši speciālistus, lai attīstītu savas spējas un iemaņas rūpēties par bērnu. Ja dzīvojāt antisanitāros apstākļos, tad iespējams, ka no jums prasīs pierādījumus, ka esat mainījuši ne tikai dzīvesvietu, bet arī dzīvesveidu un spējat savu dzīvesvietu uzturēt tīru un sakoptu, piemērotu bērnu vajadzībām. Ja ir bijusi emocionāla vai fiziska vardarbība pret bērnu, jums noteikti prasīs apmeklēt virkni speciālistus, kas palīdz jums risināt problēmas ar dusmu izvirdumiem, vajadzēs apliecinājumu, ka turpmāk bērnu nedisciplinēsiet ar pērieniem vai bļaušanu. 

Kā var skaidri redzēt no Brices lietas – neviens no šāda tipa pierādījumiem netika iesniegts, tādēļ nav pārsteigums, ka iznākums ir viņai negatīvs. Iemesli kādēļ šādi pierādījumi netika iesniegti var būt tikai 2 – vai nu viņas Makenzija draudzene nespēja viņai sniegt kvalitatīvu juridisko padomu, izskaidrojot, kādus pierādījumus sagaida britu tiesa, vai arī – Bricei šādu pierādījumu nebija vai viņa nevēlējās tādus iesniegt.
Tiesu nepārliecinās tas, ka jūs internetā esat savākuši 1000 parakstus savam atbalstam, ja tiesai nebūs iesniegti pierādījumi, ka bērnam būs tīra gultiņa, kurā gulēt. Tāpat tiesu nepārliecinās jūsu pilsonības valsts deputātu vēstules, ja tiesa negūs pārliecību, ka jau nākamajā dienā jūs no priekiem nepiedzersities un neatstāsiet bērnu nepieskatītu. 

Tas, kādus pierādījumus tiesā vajag iesniegt un kādus tiesa vērtēs jums par labu, noteikti vislabāk zinās jūsu advokāts. Tādēļ, līdz ko jums rodas problēmas ar sociālajiem dienestiem, nekavējoties meklējiet sev advokātu. 


Kā atrast advokātus, kas sniedz valsts apmaksātu juridisko palīdzību Lielbritānijā?

Visvienkāršākais un drošākais veids, kā atrast sev advokātu, ir caur Advokātu savienības centrālo reģistru: The Law Society Find a Solicotor meklētāju: http://solicitors.lawsociety.org.uk/
 
Meklētājā izvēlaties Pro Search variantu, kā arī atzīmējat, ka vēlaties meklēt organizāciju, atzīmējat, ka juridisko jomu, kurā meklējat advokātu, vēlaties bērni vai ģimene (Children vai Family), ierakstiet SAVU pasta indeksu vai pilsētu, kurā dzīvojat, bet zem „More options +” atzīmējiet, ka vēlaties tos juristus, kas piedāvā valsts apmaksāto juridisko palīdzību (Accepts Legal Aid). Pēc šādiem kritērijiem atradīsiet tos ģimenes tiesību speciālistus, kas jūsu dzīvesvietas tuvumā nodrošina šādus juridiskos pakalpojumus. Varu uzreiz norādīt, ka tad, ja pie advokātu firmas ir norāde, ka viņiem ir Lexcel akreditācija, tas nozīmē, ka šī juridiskā firma nodrošina ļoti kvalitatīvus juridiskos pakalpojumus, ko ir apliecinājuši advokātu savienības kvalitātes uzraugi. 




Kas vēl bez advokātu sameklēšanas ir jādara?

-          Ja bērns ir Latvijas pilsonis, nekavējoties informējiet Latvijas vēstniecību! Jo ātrāk informēsiet vēstniecību, jo ātrāk vēstniecība varēs procesu uzraudzīt un sniegt jums palīdzību savas kompetences robežās. 

-          Ja ir notikusi vai tiek apsvērta bērna izņemšana no ģimenes, nekavējoties sazinieties ar saviem radiem (vecmāmiņām & vectētiņiem, tantēm & onkuļiem, masām & brāļiem, jūsu pieaugušajiem bērniem) vai draugiem, kuri būtu ar mieru Jūsu bērnu ņemt pie sevis audzināšanai, kamēr atrisināsiet savas problēmas. Jo ātrāk piedāvāsiet savus alternatīvos variantus potenciālajiem aizbildņiem, jo lielāka iespēja, ka bērns netiks atdots pie svešiem cilvēkiem vai nenonāks bērnunamā. Piedāvājat arī potenciālos aizbildņus no Latvijas. Sociālajiem dienestiem un tiesai šie varianti būs jāizskata. 

-          Nekavējoties meklējiet palīdzību savu problēmu risināšanai un pēc iespējas sadarbojieties ar sociālajiem dienestiem. Sniedziet sociālajiem dienestiem pēc iespējas vairāk pierādījumu, ka problēmas atzīstiet un risiniet, un ka vēlaties savu bērnu atgūt.  
Ja angļu valodu neziniet pietiekami labi, lai saprastu visus dokumentus un spētu skaidri izteikties un izskaidrot situāciju, nekavējoties pieprasiet, lai pašvaldība nodrošina tulku. Neko neparakstiet, ja nesaprotiet dokumenta tekstu vai tam nepiekrītiet, pieprasiet tulku un uzmeklējiet juristu. Tāpat arī, ja ar bērnu vienmēr mājās esat runājuši latviski, un bērns jums jau ir atņemts, bet jums vēl ir iespēja ar bērniem tikties speciālistu uzraudzībā, nekādā gadījumā nepiekrītiet prasībai, ka jums ar savu bērnu ir jārunā angliski, tikai tāpēc, lai sociālais darbinieks saprastu. Jums ir tiesības sarunāties ar bērnu dzimtajā valodā, bet pašvaldībai ir jānodrošina tulks priekš sociālā darbinieka.

Mana bijušie darba kolēģi no advokātu biroja Blavo & Co, sadarbībā ar Latvijas vēstniecību izveidoja šo skaidrojošo informāciju par aizgādnības pārskatīšanas procesu Lielbritānijā un tajā lietotajiem terminiem. Es ceru, ka šī informācija ir noderīga un  palīdzoša.


ceturtdiena, 2015. gada 19. novembris

Par jaunajiem grozījumiem Civillikuma Ģimenes tiesību daļā



Šodien ar lielu prieku un pateicību raugos uz Latvijas Vēstnesī publicētajiem Grozījumiem Civillikumā. Vēlos izteikt milzīgu pateicību saviem cīņu biedriem – Zvannieku komandai un visai Alternatīvās bērnu aprūpes aliansei par smago darbu četru gadu garumā aizstāvot bērnu tiesības, cenšoties nosargāt aizbildņa institūtu atvērtu arī labas gribas cilvēkiem, ne tikai radiniekiem, kā arī iestājoties pret bērnu piespiedu adopciju. 

Tieslietu un Labklājības ministrijas tikai viņiem zināmu iemeslu dēļ vēlējas būtiski sašaurināt aizbildņu loku, paredzot, ka par bērnu aizbildņiem var būt tikai bērna radinieki, vai personas, kas ar bērniem dzīvojušas nedalītā saimniecībā. Tas nozīmē, ka līdzjūtīgi cilvēki, kuri ir uzzinājuši par nelaimē nonākušu bērniņu, nevarētu vairs pieteikties kļūt par bērna aizbildni. Jau šobrīd Latvijā nav pietiekošs skaits profesionālo audžuģimeņu, kas var uzņemt pie sevis bērnus. Ne visi bez vecāku gādības palikušie bērni ir uzreiz adoptējami. Tas nozīmē, ka samazinot potenciālo aizbildņu skaitu būtu būtiski palielināts to bērnu skaits, kuri būtu spiesti dzīvot institucionālā aprūpē, jeb tā saucamajos bērnunamos. 

Mēs arī kategoriski iestājāmies arī pret Civillikuma 169.panta ceturtajā daļā paredzēto piespiedu adopciju, kas bieži notiek uz ārzemēm. Pants līdzšinējā redakcijā paredzēja, ka bāriņtiesa varēja dot piekrišanu adopcijai vecāku un aizbildņu vietā, ja paši vecāki vai aizbildņi kavējas šādu piekrišanu dot bez svarīga iemesla (arguments „es pats vēlos par bērnu rūpēties” bieži nebija pietiekami svarīgs), bet nepilngadīgo vecāku gadījumos bērnus varēja nodot adopcijai, neprasot pat svarīgus iemeslus. Mūsu ieskatā šāda iespiedu adopcijas kārtība bija būtisks cilvēktiesību pārkāpums un šī Civillikuma pants bija klajš ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 21.panta pārkāpums.  

Īpašs paldies deputātiem Hosam Abu Meri, Ingai Bitei un Gunāram Kūtrim, kuri bija dzirdīgi un ne tikai uzklausīja mūsu argumentus, bet iesniedza atbilstošus grozījumus civillikumā. Tāpat arī paldies deputātiem Imantam Parādniekam un Jūlijai Stepaņenko, kuri iedziļinājās un patiesi vēlējās saprast problēmas būtību. Paldies visiem deputātiem, kuri iesaistījās un balsoja, gādājot par Latvijas bērnu iespējām uzaugt aizbildņu ģimenēs Latvijā. 

Mūsu nenogurstošā komanda ar Sandru Dzenīti-Cālīti, Lindu Baļčūni, Inesi Feceri priekšgalā (un Zvannieku juristi Iļanu Taivāni un mani pašu nedaudz ēnā) piedzīvoja daudz sapulču, pārrunu, asu un mazāk asu sarunu ar ministriju darbiniekiem, neskaitāmas piedalīšanās Saeimas juridisko komisiju sēdēs. Paldies, jums visiem par milzīgo darbu un ieguldījumu. 

Man ir patiess prieks, ka CL 169.panta ceturtā daļa nu ir izslēgta no Civillikuma, bet aizbildnības institūtam tik svarīgie panti – CL 235. un 236.panti palika negrozīti. Man ir arī patiess prieks, ka CL 222.pants tagad skaidri norāda kādā secībā ir bāriņtiesai ir jāizvērtē ārpusģimenes aprūpes formas, paredzot, ka primāri ir jāizvērtē iespēja bērnam iecelt aizbildni no radinieku vai citu personu vidus, un tikai tad var apsvērt citas ārpusģimenes aprūpes formas – profesionālās audžuģimenes vai institucionālu aprūpi. 

Vēlreiz visiem paldies un es ļoti ceru, ka šie grozījumi palīdzēs ne vienam vien bez vecāku gādības palikušam bērnam uzaugt mīlošā un gādīgā ģimenē.

svētdiena, 2015. gada 15. novembris

Mācības pēc notikumiem Parīzē - terors, bēgļi un cilvēcība



Tādi traģiski notikumi, kā terora akts Parīzē, bieži kalpo kā lakmusa papīra tests. No cilvēku ierakstiem sociālajos mēdijos vien var skaidri saredzēt, kas ir kas. Ir neskaitāmi daudz līdzjūtību, aizlūgšanu par cilvēkiem ne tikai Parīzē, bet arī Beirutā, Bagdādē un visā pasaulē. Daudzi sērās solidarizējas un savus sociālo mediju profila attēlus pārklāj ar Francijas karoga krāsām.  

Tomēr ir daudzi tādi, kas nekavējas nākt klajā ar spriedelējumiem par to, kuri ir vainīgi pat pirms jebkādas izmeklēšanas ir pabeigtas. Viņiem viss ir skaidrs. Tiek vainoti visi bēgļi, imigranti, musulmaņi, kā arī tiek aicināts slēgt Eiropas Savienības un/vai Latvijas robežas. Daudzi augstprātīgi paziņo, ka viņi jau sen to visu ir paredzējuši, jo no imigrantiem (īpaši, ja tie ir musulmaņi!) neko labu nevar gaidīt. Daudzi ir pārliecināti, ka pilnīgi VISI bēgļi ir teroristi, kuriem ir tikai viens mērķis – iznīcināt Eiropu. Daudzi arī nekautrējas publiski paziņot, ka karš ārpus Eiropas ir pieņemams (lai tie musulmaņi/barbari slaktē viens otru!), bet ja nu cilvēki mirst vardarbīgā nāvē Eiropas Savienības teritorijā, tad tas vairs nav pieņemams. It kā eiropiešu dzīvības ir daudz vērtīgākas par arābu, afrikāņu vai jebkuru citu dzīvībām. Daudzos komentāros jūtams pilnīgs saltums un cilvēcības trūkums. Man kļūst baisi to visu lasot un ir nepārprotami skaidrs, ka es vēlos turēties no šādiem cilvēkiem pa gabalu. 

Ja kāds ir pārliecināts, ka ar šādiem komentāriem padara pasauli/Latviju labāku, tad varu pateikt tikai vienu – ļaunumam, tāpat kā cilvēcības trūkumam nav nacionalitātes un etniskās piederības. Es labprātāk esmu līdzās saviem musulmaņu kaimiņiem, kuri ir ārkārtīgi sirsnīgi, jauki, labi izglītoti un smagi strādājoši, nekā līdzās Dambravas un Iesalnieka tipa nacionāļiem, kuri apgalvo, ka līdzjūtība ir liekulīga, ja vien netiek praktizēts naids pret musulmaņiem. Nevēlos ne ko kopīgu ar tādām nacionālām vērtībām, kuras aicina uz naidu pret citiem cilvēkiem. 

Es vēroju šos pret-musulmaņu un pret-bēgļu ierakstus sociālajos tīklus un nevaru īsti saprast – kas ir tās vērtības, ko šie cilvēki pārstāv? Ko viņi vēlas pasargāt? Vai tās ir kristīgās vērtības? Ja tā – kādas ir tās kristīgās vērtības, ko paši pauž un uz ko aicina citus? Vai cilvēku nīšana ir kāda no tām kristīgajām vērtībām, ko es savā Bībelē neesmu vēl pamanījusi? Cik no tiem kristīgo vērtību aizstāvjiem šodien, svētdienā, paši bija baznīcā? Vai viņi ar saviem darbiem (ne vārdiem!) liecina par to labāko, kas ir kristietībā? Vai ikviens, skatoties uz viņiem, varētu teikt – jā, kristietība ir tas labākais, kas cilvēcei ir un es gribu būt viens šiem labajiem kristiešiem? Vai viņu piedāvājumā ir kas tāds (vēl bez naida pret musulmaņiem), kas ikvienu varētu pārliecināt, ka kristietība un kristīgās vērtības ir kas daudz labāks nekā tas, ko spēj piedāvāt citas reliģijas? Es šo piedāvājumu nacionāļu izpildījumā īsti neredzu. Es redzu tikai to, ka daudzi ir apsēsti ar naidu, kuru paši īsti pat izskaidrot nespēj. Pašu bailes, nedrošība un mazvērtības kompleksi liek meklēt ienaidniekus un apdraudējumus. 


Tas, kas bieži tiek ir aizmirsts, ka katrā tautā un katrā reliģijā ir labi un slikti cilvēki. Visi musulmaņi nav nedz labi, nedz slikti. Tāpat kā visi kristieši nav nedz labi, nedz slikti. Nav tautas, kurās ir tikai labie vai sliktie. Arī starp latviešiem ir nežēlīgi slepkavas, bērnu izvarotāji, nelegālo ieroču tirgotāji, mafiozi grupējumi, sievu nogalinātāji utt. Šie ļaundari nepadara VISUS latviešus par tādiem. Virkne katoļu mācītāji ir seksuāli izmantojuši mazus bērnus gadiem ilgi. Vai tas padara visus kristiešus par sliktajiem? Protams, ka ne! Tieši tāpat kā šie noziedznieki, kas sevi pozicionē kā musulmaņus, nepadara VISUS musulmaņus par noziedzniekiem. 


Šodien arvien vairāk parādās ziņas par to, kas tad ir šie cilvēki, kas ir izdarījuši šīs šaušalīgās masu slepkavības Parīzē. Zināms, ka atbildību par notikušo ir uzņēmies noziedzīgais grupējums ISIS, jeb tā saucamā „Islāma valsts”. Zināms, ka to ir realizējušas 3 koordinētas grupas. Septiņi no noziedzniekiem ir miruši, viens no šāvējiem aizturēts dzīvs, viens ir meklēšanā, kā arī ir veikti vairāki saistīti aresti Francijā, Vācijā un Beļģijā. Pagaidām vienīgais pilnībā identificētais noziedznieks ir dzimis un audzis turpat Parīzes priekšpilsētā. Vēl 3 iespējamie noziedznieki ir 3 brāļi - franču pilsoņi, kuri ir dzimuši un auguši Briselē. Ir norādes, ka netālu no viena noziedznieka ir atrasta Sīrijas pase, kura oktobrī reģistrēta Grieķijā, kā pase personai, kura ieradusies Grieķijā nolūkā meklēt patvērumu. Pagaidām nav apstiprinājuma, vai šai personai kādreiz ir piešķirts bēgļa statuss un vai šāvējs patiesi ir pases īpašnieks, kā arī nav apstiprinājuma, ka šī pase ir īsta (pēdējo vairākkārtīgi uzsver BBC ziņu dienests). Jebkurā gadījumā – katrs pats sev var tikai uzdot jautājumu, kā viņiem šķiet cik bieži noziedznieki-pašnāvnieki, bruņojušies ar kalašņikoviem un pašnāvnieku jostām vēlas līdzi paņemt arī pasi sevis identificēšanai. Bet nu skaidrs ir viens – pat ja šāvējs ieradās Grieķijā kopā ar citiem patvēruma meklētājiem, diez vai viņš jau laivā bija paņēmis sev līdzi kalašņikovu un pašnāvnieku jostas. Gan jau, ka kāds tepat Eiropā to viņam iedeva. 

Ja ir kādi terorisma draudi, tad tie ir tepat līdzās Eiropā, tāpat kā tie ir Sīrijā, Lībijā, Turcijā un citviet pasaulē. Draudi ir tur, kur ir noziedznieki. Jā, arī noziedznieki mēdz pārvietoties. Arī Latvijas slepkava Arnis Zaļkalns devās uz Lielbritāniju, kopā ar simtiem tūkstošiem citu latviešu, kuri ir pārcēlušies uz dzīvi UK.

Pat tad, ja viens no noziedzniekiem ieradās Eiropā kopā ar patvēruma meklētājiem, tas nepadara VISUS patvēruma meklētājus un bēgļus par noziedzniekiem. Šī gada laikā Eiropā ir ieradušies nepilns 1 miljons patvēruma meklētāju (1/2 no visiem Latvijas iedzīvotājiem). Ja viens no miljona ir noziedznieks, vai tas automātiski visus padara par noziedzniekiem? Vai tādēļ, ka Arnis Zaļkalns izrādījās nežēlīgs slepkava, tādēļ visiem latviešiem tagad būtu jācieš, piemēram, liedzot latviešiem pārvietoties pa Eiropu? 

Cilvēcību nedrīkst zaudēt arī krīzes situācijās. Piedodiet, ka atkārtojos, bet - teroristi ir noziedznieki neatkarīgi no viņu etniskās piederības un reliģiskās pārliecības. Teroristi ir noziedznieki neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzimuši un auguši Francijā un Beļģijā, vai ieradušies Eiropā kopā ar citiem patvēruma meklētājiem. Teroristi ir vienlīdz bīstami gan Eiropā, gan Sīrijā. Ja Francija piedzīvoja vienu šausminošu nakti, kas prasīja daudzu cilvēku dzīvības, tad Sīrijā gandrīz katra nakts ir tāda. Tieši šādu ISIS teroristu dēļ bēgļi izvēlas doties bīstamajos braucienos laivās pāri Vidusjūrai. 

Ir jāsaprot galvenais – terorisms ir nevis tādēļ, ka ir bēgļi, bet gan bēgļi ir tādēļ, ka ir terorisms. 

Un tieši šādas šausminošas pieredzes dēļ mums ir nevis jāslēdz robežas un jāliedz bēgļiem patvērums, bet gan gluži otrādi. Tāpēc, ka Eiropa zina, kā tas ir, kad teroristi apdraud nevainīgus cilvēkus, Eiropai ir jāpasteidzina visas procedūras, kas ir nepieciešamas, lai risinātu šo bēgļu krīzi. Ir jāpasteidzina procesi, lai pēc iespējas ātrāk var izskatīt jautājumus par bēgļu statusa piešķiršanu, lai tie, kuriem tas nepienākas, tiktu pēc iespējas ātrāk sūtīti atpakaļ uz izcelsmes valstīm; lai tie, kuri ir potenciāli bīstami un var apdraudēt drošību tās jaunajā mītnes valstī (vai kur citur Eiropā), tiek atsijāti un nosūtīti atpakaļ. Bet visiem tiem, kuri ir vienkārši civiliedzīvotāji un kuri bēg no tādām pat šausmām kā tās, kuras piektdien bija Parīzē, ir jāpiešķir bēgļa statuss un jāpalīdz pēc iespējas ātrāk un veiksmīgāk integrēties sabiedrībā.



piektdiena, 2015. gada 6. novembris

Ar Spīdolu sirdī mainies uz augšu visu mūžu!



1993.gada 1.septembris
Mana Facebook ziņu  laikjoslu nu jau vairākas nedēļas piepilda skolas biedru un klasesbiedru bildes, video stāsti un atmiņu stāstījumi par skolas laiku. Mūsu mīļā Spīdolas skola 24.oktobrī svinēja 25 gadu jubileju un spīdolēni salidoja Jelgavā no visām pasaules malām. Diemžēl es salidojumā nebiju, bet sentiments un atmiņas par skaisto jaunību gan mani pārņēma un radās vēlme šo to pierakstīt.
Par jaundibināto brīnumskolu Jelgavā uzzināju no avīzēm 1991.gadā. Toreiz ar vecākiem kopā devāmies uz 100 km attālo Jelgavu, kur pilsētas kultūras namā augšējos stāvos dažās telpās bija iemitinājusies Spīdolas skoliņa. Viss bija tik interesanti un aizraujoši! Bet mani neņēma. Es biju par jaunu. Ņemot tikai no 7.klases, bet es toreiz biju tikai 5.klasē.
Nezinu, kas notika nākamajā gadā, bet doma par Spīdolas skolu bija kaut kur nogājusi nostāk. Toties 1993.gada vasarā bērnu darba nometnē satiku Solvitu Masuli. Viņa jau mācījās Spīdolas skolā un stāstīja cik interesanti ir tur mācīties. No tā brīža domu, ka gribu mācīties Spīdolas skolā, man no galvas vairs izraut nevarēja.
Spīdolas skolu veidoja pēc klasiskās ģimnāzijas principiem un toreiz skolā uzņēma tikai vai nu uz 7.klasi, vai uz 9.klasi (kaut arī skolas klašu numerācija arī bija citādāka!).
Kaut arī jau biju beigusi 7.klasi, tomēr man izdevās pārliecināt vecākus, ka esmu ar mieru vēlreiz mācīties 7.klasē, lai tikai man būtu iespēja mācīties Spīdolas skolā. Iestājeksāmenos noskaidrojām, ka uz 1 vietu skolā pretendē 4 bērni. Vietas bija ļoti limitētas. Nezinu, kas īsti beigās notika, bet beigās tika nolemts uzņem nedaudz vairāk skolēnus klasē, ar nosacījumu, ka vecāki pāris dienu laikā saorganizēs papildus remontdarbus skolā, sadalot Em. Dārziņa ielas bērnudārza grupiņas telpas uz pusēm, lai pietiek telpu skaits visiem. Atceros, kā tētis kopā ar pārējiem vecākiem 2 dienu laikā uzbūvēja sienu un izremontēja telpas, lai 1.septembrī es varēju uzsākt savas skolas gaitas Spīdolas skolā.
Andris Tomašūns un Guntis Ulmanis, 1993.gada 1.septembris
Tas 1.septembris priekš manis bija pavisam īpašs – apmeklējām Academia Petrina, apguvām dažādas skolas tradīcijas –pie vecā Lāčplēša pieminekļa daļas nolikām svecītes un dziedājām skolas himnu „Rītā agri saule lēca”... un mirkli vēlāk skolas telpās Em. Dārziņa ielā bija vēl satraucošāki notikumi – skolu apmeklēja valsts prezidents Guntis Ulmanis. Kopbildes ar prezidentu vēlāk rotāja gan vietējo laikrakstu, gan „Izglītības un Kultūras” vākus.
Jau no pirmās dienas bija skaidrs – šī skola ir pavisam citādāka nekā citas. Šī skola ir īpaša. Tā ir mana skola!
Tagad, atskatoties uz šo laiku ik pa laikam nodomāju: „Ak Dievs! Cik traka biju es savos 13 gados, dodoties 100 km prom no vecākiem, lai mācītos!”. Bet vēl vairāk jābrīnās par vecākiem, kuri ne tikai tam piekrita, bet arī atbalstīja un finansēja šo manu vēlmi.
Svecīšu nolikšana pie Lāčplēša pieminekļa
Nevienu mirkli neesmu to nožēlojusi. Šķiet, izvēle, ko izdarīju 13 gadu vecumā, ir bijusi viena no vislabākajām manā dzīvē. Spīdolas skola izmainīja mani pašu, izmainīja manu redzējumu un pieeju lietām, iemācīja patstāvīgumu, spēju meklēt un izzināt. Nav pat jēgas spekulēt ar varbūtībām „kas būtu, ja es nebūtu mācījusies Spīdolas skolā”, jo es to nezinu. Spīdolas skola bija visa mana pasaule, mana vide kur es uzaugu un veidojos.
Skola bija ne tikai eksperimentāla un īpaša mācību programma, bet arī ļoti īpaša aura. Spīdolas aura. Spīdola pierādīja, ka skola nav telpas (tās šo gadu laikā ir mainītas neskaitāmas reizes), bet gan cilvēki, vide, idejas un vērtības . Spīdolas motīvs „Mainies uz augšu!” caurvija it visu, kas skolā notika. Mēs apguvām lietas, ko citās skolās ieviesa pēc vairākiem gadiem. Skolotāju pieeja skolēniem un mācību metodes bija pavisam savādākas. Lielāko daļu skolotājus mēs uzrunājām vārdos. Viņi mums bija līdzās, bija pieejami un atbalstoši ne tikai jautājumos, kas skāra mācību procesu. Mēs visi bijām kā viena liela Spīdolas ģimene.
Klases meitenes sporta nometnē Vilcē, visticamāk 1994.g.
Skolas īpašo auru veidoja tās tradīcijas: Academia Petrina apmeklējumi, svecīšu nolikšana pie Lāčplēša pieminekļa, kopīgu dziesmu dziedāšana un skolas folkloras kopas aktivitātes, sporta nometnes Vilcē, novada vēstures braucieni pa Zemgali kopā ar tā laika skolas direktoru A.Tomašūnu, skolas parlaments (ar visu opozīciju). Par vārda un izteiksmes brīvību, kā arī domu dažādumu liecināja vairākas skolas avīzes. Mācījāmies vairākas svešvalodas vienlaikus, ieskaitot latīņu valodu. Apguvām gan novada, gan Latvijas, gan pasaules, gan kultūras un mākslas vēsturi kā atsevišķus mācību priekšmetus. Kā atsevišķi priekšmeti bija arī pasaules un latviešu literatūra (Raiņa „Uguns un nakts” bija obligātā literatūra skolu uzsākot un katrs spīdolēns no galvas zina citēt vismaz daļu no Spīdolas monologa). Skolā bija gan folkloras kopa, gan savs teātris ar savu režisors. Ļoti aktīvs skolas parlaments un debašu klubiņš. Mums bija zinātniski pētnieciskie darbi un mācību projektu nedēļas. Skolēni realizēja projektus ne tikai skolas, bet arī rajona un pat visas valsts līmenī.
Klases meitenes Em.Dārziņa ielas skolas telpās. Visticamāk 1995.g.
Ja daudziem šobrīd šīs lietas neliekas nekas īpašs, tad 90to gadu sākumā šīs bija ļoti inovatīvas un neierastas lietas skolu programmās. Jau toreiz pie mums skolā viesojās dažādi Latvijas un ārvalstu vieslektori – politiķi, zv.advokāti un speciālisti dažādās jomās.
Jau tālajos 90tajos mums skolā bija revolucionārā veselības mācība, kur apguvām gan to, kas ir veselīgs dzīvesveids un ko smēķēšana var nodarīt veselībai, gan to, kas ir sekss, kā rodas bērni, kā norit dzemdības, kas ir aborts, kas ir kontracepcija un kā to lietot. (Toreiz politiķu vidū nebija tik daudz tikumības sargu, kas spētu mums aizliegt izglītoties!).
Interesanti, ka augot un veidojoties Spīdolas skolas vidē, es arī to pieņēmu kā normu – likās, ka normālai skolai tādai arī ir jābūt. Bet tikai vēlāk es sapratu, cik īpaša bija tā vide, kurā man bija tā laime un privilēģija uzaugt. 

Atskatoties uz skolas laiku, atmiņā uzzibsnī dažādi atmiņu mirkļi un epizodes, kas šķiet, bijuši neatņemama skolas sastāvdaļa. Visu atcerēties un izstāstīt nemaz nav iespējams. Dalīšos tikai ar mazu daļu no visa.
Ar Andri Tomašūnu 9.klases izlaidumā
Vēl bez paša mācību procesa, visspilgtāk no visa man atmiņā palikušas manas siltās un lieliskās attiecības ar tā laika skolas direktoru Andri Tomašūnu. Viņš skolas laikā man bija kā otrs tētis. Tieši pateicoties viņam, man 1996.gadā bija brīnišķīga iespēja organizēt projektu visas Latvijas mērogā – 3. Latvijas Skolēnu Saeimu – pasākumu, kura kulminācija bija Latvijas valsts parlamenta ēkā Rīgā, Jēkaba ielā 11. Kopā rakstījām manu pirmo projekta pieteikumu Sorosa fondam (esmu sorosīds ar stāžu! :) ) un ar laikraksta „Izglītība un Kultūra” atbalstu organizējām skolēnu parlamenta vēlēšanas visas Latvijas mērogā. 1.Skolēnu Saeimu arī organizēja spīdolēni un tās galvenā persona bija jau manis pieminētā Solvita Masule. Organizējot 3.Skolēnu Saeimu, bija īstas politiskās vētras, jo bija arī citas skolas, kuras nebija priecīgas par Spīdolas uzkundzēšanos šī projekta realizācijā.
Atceros, kā reiz es ar drāmu sejā iesteidzos Tomašūna kabinetā un paziņoju: „Mums ir problēma!”. Bet Tomašūns savā mierā un apgarotībā man smaida pretim: „Tas ir labi, ka ir problēma! Ja ir problēma, tas nozīmē, ka ir arī risinājums!”. Šķiet, tā bija viena no lielākajām dzīves mācībām – nekad nefokusēties uz problēmām, bet uz risinājumiem.
3.Latvijas Skolēnu Saeima, 1996.g.
Skolēnu Saeimas pieredze man jau 16 gadu vecumā iemācīja, ka politikas procesi nav dalāmi „mēs te mazā un nevarīgā tauta, bet viņi tur tālie un neietekmējamie politiķi”. Jau tajā vecumā, regulāri apciemojot Saeimas namu, vērojot frakciju un komisiju sēdes sapratu – katru ideju var aiznest līdz politiķiem, par to ir jācīnās, jāpārliecina pārējie deputāti. Katra ideja ir jāietērpj noteiktā tiesiskā ietvarā. Parlaments neapstiprina idejas, bet gan lemj par konkrētām tiesiskām normām. Kādam tās ir jānoformulē tiesiskās normas veidā, jāatrod finansējums lēmumiem un jāpārliecina pārējos Saeimas deputātus par to nobalsot. Un pārliecināšanas (jeb kā tagad mēdz teikt – lobēšanas) procesā ar iesaistīties jebkurš. Arī es, arī Tu.
Vēl vairāk – katrs no mums var būt deputāts. Katrs no mums ir spējīgs stāties publikas priekšā, pārliecināt līdzcilvēkus, ka tevi ir vērts ievēlēt par deputātu Saeimā.
Varbūt šo agrā jaunībā gūto mācību un dzīves atziņu dēļ, es nekad neesmu bijusies uzrunāt politiķus, Saeimas deputātus un ministrus par konkrētām lietām, īpaši saistībā ar jautājumiem, kas mani ir būtiski – bērnu tiesību aizsardzību Latvijā. Zīmīgi, ka šajā un iepriekšējā Saeimā pie deputātu mandātiem tika krietns bariņš spīdolēnu.

Bauskas un mūsu debašu komanda (es, Vika un Anita) sacensībās Liepājā
Esmu pateicīga arī Spīdolas skolas vēstures un politikas skolotājai Gunitai Smiltānei par viņas īpašo devumu manas personības attīstībā. Vienmēr ar smaidu atceros viņas jociņus stundās, nosaucot mūs, piemēram, par pilsoņiem-trušiem. Bet daudz būtiskāk novērtēju viņas ieguldījumu attīstot manī spēju pētīt, izprast, analizēt un formulēt viedokli. Milzīgs paldies viņai par manis iesaistīšanu skolas debašu klubā, par izbraukātajām sacensībām un daudzām uzvarām gan noada, gan valsts sacensībās. Paldies arī manām cīņu biedrenēm – Viktorijai Veisai, Anitai Mengotei, Lienei Pakerei un pārējām par neaizmirstamo debašu kustības laiku!

Ilzīte un Anita :)
Neizsakāms paldies manai bijušajai klases audzinātājai un tagad skolas direktorei Ilzei Vilkārsei. Viņas mīlestība uz mākslu, kultūras un mākslas vēsturi, šķiet, spēja aizraut ikvienu, arī mani. Katru reizi, kad apmeklēju kādu muzeju vai mākslas galeriju, man atmiņā nāk kādi aizrautīgi Ilzes stāstījumi par dažādām mākslas vai arhitektūras niansēm – par speciālo trīsstūrīšu iespiešanas tehniku asīriešu agrīnajā mākslā, par sievišķīgām un vīrišķīgām kolonām grieķu un romiešu arhitektūrā, par dažādām niansēm ēģiptiešu mākslā. Ar siltām atmiņām atceros mūsu Viduslaiku, Baroka, Rokoko un citas balles un to, kā mēs visi ar aizrautību studējām nianses, ko tajos laikos darīja un valkāja cilvēki, kā dejoja un kustējās. Bez Ilzītes un viņas aizrautīgās mīlestības uz mākslu tas nebūtu iespējams!

Sveicam tā laika skolas direktori M.Butevicu jubilejā
Paldies sk. Intai Jorniņai par interesantajām ģeogrāfijas un ekonomikas stundām! Paldies sk. Juzefai Blumbergai par iespēju spēlēt skolas basketbola komandā! Paldies sk. Litai Vēverei par aizraujošajām pasaules literatūras stundām un īpašo atmosfēru skolas bibliotēkā jeb litosfērā. Paldies sk. Mudītei Butevicai un Vēsmai Veckāganai par spēcīgiem pamatiem latviešu valodā (piedodiet par izlaistiem komatiem un gramatikas kļūdām šajā rakstā! :) ). Paldies Dacītei Klegerei par sirsnību un atbalstu matemātikas stundās! Paldies sk. Līgai par filozofijas un ētikas stundām.  Paldies sk. Dzintrai Liepiņai par klases audzināšanu un ķīmiju, kura man diez ko nepadevās! Tāpat noteikti vēlos nodot sveicienus angļu valodas skolotājai Birutai Ķempelei, kura man reiz teica, ka esmu pilnīgi bezcerīgs gadījums un ka angliski visticamāk nekad nerunāšu (redz kādus kūleņus dzīve met – tagad gandrīz visa mana dzīve notiek angliski – ģimenē un darbā runāju angliski un dzīvoju Anglijā!). :)
Paldies visiem, visiem skolotājiem! Jūsu ir tik daudz, ka visus nevar uzskaitīt!

Ar Zandu vilcienā Rīga-Reņģe
Tāpat manas siltākās atmiņas bezgalīgā pateicība skolai par sirsnīgajām draudzībām ar klases un skolas biedriem, kas ilgst nu jau gadu desmitiem. Paldies skolai un Rīga-Reņģe vilcienam par to, ka esmu satikusi Zandu Mankusu (tagad Ohff). Zandiņ, es vēl aizvien ar smaidu atceros, cik pārliecinoši mēs stāstījām skolotājai Vēsmai Veckāganai, ka esam māsas un mums tāpat kā māsām Ušerovskām ir jāļauj eksāmenos izmantot kopīgi veidotu citātu kartotēku. :)
 
Ar Inesi gaisa balonu festivālā
Paldies Skolēnu Saeimas laikam, kas mani saveda kopā ar Inesi Baļčūni (tagad Tauriņu). Viņas rāmums, nosvērtība, loģika, pragmatisms un nesavtīgs atbalsts bija svētība gan tad, organizējot skolēnu Saeimu, gan vēlāk visas dzīves garumā. Atceroties skolas laikus ar Inesi, atmiņā nāk gan rūpīgs darbs organizējot pasākumus, gan gan braucieni uz gaisa balona festivāliem, gan trakulīgas dejas un lēkāšana pa peļķēm Jelgavas pilsētas centrā, līstot pirmajam vasaras lietum. 

Paldies Vitai Zīlītei un mūsu neskaitāmajiem bohēmiskajiem vakariem ar ģitāru vai klavierēm. Paldies superīgajām māsām Ušerovskām! Paldies manai vienreizējai māsīcai un klasesbiedrenei Elīnai! Paldies visām manām trakulīgajām klasesbiedrenēm – Katrīnai, Solvitai, Zanei, Solveigai, Marikai, Vikai, Anitai, Lienei un visām pārējām... Visi mūsu tusiņi pie manis kojās, pie jums mājās, tusēšana apkārt, braukšana uz Rīgu ar vilcienu (vienmēr otrajā vagonā no Jelgavas puses), vai trakulīgā stopēšana... 

... un protams, vislielākais paldies manai ģimenei – vecākiem un krustvecākiem par nesavtīgo atbalstu, uzticēšanos un finansējumu! Bez jums nekā no tā visa nebūtu!

Skolas pasākums, kur rādām nākotnes profesijas :)
Ak... paldies, paldies, paldies visiem, kas manu skolas laiku Spīdolā padarīja tik īpašu un neaizmirstamu! 

Vienlaikus vēlos arī atvainoties visiem tiem, kuriem bija jāpārcieš mani trakie tīņu gadi, mana iedomība, dumpinieciskums un valdonība. Mīļie skolotāji, lūdzu, piedodiet par nobastotām stundām un neizpildītiem mājasdarbiem! Atvainojos visiem, kuriem esmu skolas laikā nodarījusi pāri. Trakie tīņu gadi nav attaisnojums, bet paldies Dievam, tie neilgst mūžīgi. Es ļoti ceru, ka laika gaitā esmu bijusi kārtīgs spīdolēns un esmu mainījusies uz augšu, kļuvusi viedāka un vairāk paciešama. :)


... un nobeigumā nedaudz Rainis pašiedvesmai un motivācijai. Šī daļa no Spīdolas monologa man iespiedusies atmiņā visspilgtāk. Tāds kā moto visas dzīves garumā...

„Es esmu es, es pati nāku, es pati aizeju, es nezinu kurp, −
Kurp tīk!
Es spīdu pati iz savas gaismas,
Es pati sevim uzdevums, man cita nav.
Es esmu brīva un pati sev.
Es Spīdola, Uguns mans tēvs.”