piektdiena, 2013. gada 29. novembris

Boikotēt vai neboikotēt Maximu?





Boikotēt vai neboikotēt Maximu tas ir katra paša izšķiršanās un ētikas jautājums. Emociju šobrīd ir daudz. Cilvēki ir dusmīgi, sašutuši un sāpināti. Gribas pēc iespējas ātrāk atrast vainīgo un to sodīt. Kad emocijas ir tik nokaitētas, tad grūti ir spriest racionāli un saprātīgi. Un tomēr – ko darīt? Ka darīt? Kas būtu pareizāk?

Vieni saka – Maximas biznesa prakse ir neētiska, viņi nodarbojas ar modernu vergturību, negādā par cilvēku drošību, tādēļ boikotējam Maximu, sagriežam lojalitātes karti, neiepērkamies Maksimā, bloķējam Maximas loģistikas mašīnas.

Otri saka – mums jādomā par tiem cilvēkiem, kas strādā Maksimā. Ja boikotēsim, viņi paliks bez darba un būs spiesti dzīvot uz valsts pabalstiem vai brauks uz Īriju vai Lielbritāniju.

Abiem viedokļiem ir sava loģika un pamatojums.
Un tomēr... paskaidrošu iemeslus, kādēļ man šķiet, ka attieksmes izrādīšana neiepērkoties, ir labāks variants.

Sen pagājušas ir tās dienas, kad cilvēki vienā darba vietā strādā gadu desmitiem, kad darba vietas saglabāšana ir dzīvības un nāves jautājums. Skarbajā kapitālismā lietas notiek citādi. Biznesi nāk un iet. Darbinieki mainās. Tukša vieta nekad un nekur nepaliek. 

Daudzās vietās pirms Maximas ienākšanas bija vietējie veikali, cilvēki strādāja tajos. Ienāca Maxima, ar savu izmēru, piedāvājumu un dempingotām cenām, izstūma no tirgus citus un nostiprināja savas pozīcijas tirgū.
Ja bija dzīve pirms Maximas, kādēļ lai nebūtu dzīve pēc Maximas? Ja nepirksi maizi un pienu Maximā, bet kādā citā vietējā bodītē un tā darīs vairums cilvēki, tad Maxima nespēs pastāvēt, bet vietējām bodītēm būs jāpaplašinās, lai spētu apkalpot jauno klientu plūsmu. Cilvēki, kurus Maxima vairs nespēs algot, varēs iet strādāt veikalos, kuri ieņems Maximas vietu. Pavisam vienkārši tirgus likumi.

Līdz ar to jājautā – vai rūpes par darbiniekiem patiesi ir pietiekams iemesls, lai turpinātu iepirkties veikalos, kuriem ir neētiska biznesa slava?

Kas attiecās uz Maximas biznesa ētiku – pēdējās dienas arvien vairāk parāda – darba tiesību un drošības jautājumu pārkāpumi ir Maximas neatņemama biznesa sastāvdaļa. Darbinieku nostrādātās stundas bieži nav pienācīgi uzskaitītas un cilvēki nav saņēmuši atbilstošu atalgojumu par nostrādāto laiku. Nav ievērotas cilvēcīgas darba un atpūtas laika proporcijas. Nemaz nerunāsim par pilnīgi ačgārnu izpratni drošības jautājumos, īpaši saistībā ar evakuāciju ugunsdrošības signalizācijas gadījumā. Attiecībā uz drošības jautājumiem Maxima ir spēlējusi krievu ruleti ar visiem – gan darbiniekiem, gan pircējiem. Viņiem peļņa un pircēju maciņi ir vairāk interesējuši, nekā darbinieku un pircēju veselība un drošība. 

Jautājums uz ko mums katram pašam ir jāatbild ir – vai atbalstīt tādu biznesa praksi vai tomēr kaut ko darīt lietas labā? Ja turpinās iepirkties šādā veikalā, tad viņiem tiek nodots skaidrs ziņojums – mums ir vienalga, ka jums ir vienalga. Turpināsim visi dzīvot tādā vienaldzības garā un nebrīnīsimies, ja nākamā nelaime būs te pat aiz stūra. Nebrīnīsimies, ja arī nākamā nelaime būs tik pat traģiska, jo no iepriekšējām mācību stundām neviens neko neiemācījās.

Līdzīgas ētiskās izvēles cilvēki izdara, piemēram, izlemjot vai pirkt preces Latgalītē vai lombardos, zinot, ka tur 95% no visām precēm ir zagtas. Ja atbalstīsi zagtu mantu tirdzniecību, zagļiem būs pārliecība, ka tas ir labs veids kā nopelnīt, tādēļ zagšanas turpināsies. Un tad nevajag brīnīties, kad reiz pienāk arī Tava kārta tikt apzagtam.

Kad jautājums ir par ētisku biznesa praksi, ir jāpārstāj skatīties uz katru koku atsevišķi. Ir jāatkāpjas pāris soļus atpakaļ un jāpaskatās, kā mežs izskatās kopumā. Dažkārt ir jāpārstāj skaitīt ietaupītos santīmus uz maizes klaipu, bet jāpaskatās, kādu ziņu šī izvēle nosūta attiecīgajam biznesam un ko tas viss nodara mums kā sabiedrībai kopumā.

Mana izvēle ir Maximā vairs neiepirkties. Ētisku apsvērumu dēļ.
Kāda ir Tava izvēle?



pirmdiena, 2013. gada 25. novembris

Parunāsim par drošību

Maximas traģēdija ir tieši tik briesmīga, ka nav vārdu, kas spētu mierināt ģimenes un tuviniekus, kuru mīļie tika aprakti dzīvi. Manas visdziļākās līdzjūtības visiem, kuriem sāp.

Šobrīd internetā parādās arvien vairāk būvniecības ekspertu, kuri analizē nelaimes iespējamos iemeslus, kā arī parādās publiskas grēksūdzes par lietām būvniecības procesos, ko eksperti redz un zin, bet dīvainu iemeslu dēļ klusē.

Uz vispārējā fona, man šķita, ka labāk ir paklusēt, nekā nākt klajā ar kādām pārgudrībām.
Bet Maximas PR-istu uzstāšanās TV ekrānos vienkārši uzspridzināja manas smadzenes. Te nu klusēt vairs nevaru! KĀ, nu KĀ var atsaukties uz instrukcijām ugunsdzēsības signalizācijas gadījumā, ja šīs instrukcijas ir pilnīgi aplamas!

Kaut arī nu jau 3 gadus manos darba pienākumos ietilpst iekšējo darba kārtību un instrukciju rakstīšana, uzraudzība un izpilde, es tomēr neņemos apgalvot, ka esmu baigais eksperts šajā jomā. Vienu gan es zinu - Lielbritānijā, kur es šobrīd dzīvoju, nav svarīgākas lietas par drošību (ne tikai darba, bet vispārējo), jeb kā UK to saka - Health & Safety. Visas instrukcijas, plāni, risku novērtējumi, inspekcijas un apmācības šajā jomā ir tik nopietnas, ka neviens pat neuzdrošinās tām iebilst.
Visos uzņēmumos, kur esmu Lielbritānijā strādājusi, ir bijušas ne tikai striktas instrukcijas, kas jādara signalizācijas darbošanās gadījumā, bet nemitīgi notiek arī apmācības.
Būtiskākais tieši sakarā ar ugunsdzēsības signalizācijas ieslēgšanos ir tas, ka pilnīgi visiem telpas ir jāpamet 3 minūšu laikā. Ne retāk kā reizi ceturksnī tiek rīkotas apmācības, kurās tiek apmācīti visi telpās esošie (ne tikai darbinieki), kā telpas pamest un satikties noteiktā vietā tieši 3 minūšu laikā un kā īpaši apmācītiem darbiniekiem (fire marshal) ir jāpārliecinās, ka šajās 3 minūtēs telpas patiesi ir pametuši visi. Katrā darba vietā ir jābūt speciāli apmācītiem darbiniekiem, kuri zina kā rīkoties ugunsdrošības trauksmes gadījumā (fire marshal) un jāmāk sniegt pirmo palīdzību (first aiders).
Neesmu ugunsdzēsības speciālists, bet kā man kursos skaidroja - 3 minūtes evakuācijai ir kritiskas tieši no cilvēku drošības viedokļa - ja deg kādas ķīmiskas vielas (arī tās, kas ir paklājos, arī sienu apdarē, datortehnikā, u.c.), tad cilvēkam elpojot šos ķīmiskos dūmus ilgāk par 3 minūtēm, tas var būt nāvējoši.
Līdz ar to, nezinot kas deg, nav jāiet noskaidrot kas notiek. Ja ir signalizācija, tad uzreiz ir jāevakuējas.
Citreiz ir gadījies, ka mācāmies ēku pamest kaut 5 reizes no vietas. Kamēr vien nespējam iekļauties 3 minūtēs, tikmēr atkārtojam to atkal un atkal. Noskaidrojam 'vājās vietas' (piemēram, šauras trepes) un atkārtojam mācības tā, lai raitāk spējam visu izdarīt. Un tā atkārtojam evakuācijas plānu ik pa 3 mēnešiem. Nedod Dievs, bet ja nu dzīvē vajadzēs, tad būsim tam gatavi. 

Reiz man darbā bija gadījums, kad darba kolēģes pēc darba laika beigām esot vēl darbā, bija dzirdējušas signalizāciju, izgājušas koridorā un ieraudzījušas, ka tur notiek remontdarbi. Abas nospriedušas, ka tas, visticamāk, arī signalizācijas iemesls, un tādēļ nav evakuējušās kā pienākas. Interesanti, ka signalizācija patiesi bija darbojusies būvniecības putekļu dēļ. BET - par ugunsdzēsības signalizācijas darbošanos uzzināja ugunsdzēsēji, kuri bija ieradušies un pārbaudīja objektu: uguni nekonstatēja, bet sastādīja mums 'aktu' par to, ka darbinieces nebija evakuējušās kā viņām bija jādara. Mums visiem bija jāiziet apmācības atkal un atkal, kamēr visi zināja - ja ir signalizācija, tad visiem jāevakuējas. Nav diskusiju un pašdarbības. Neviens nav eksperts, lai izlemtu, kas ir un kas nav dzīvībai droši. Tikai un vienīgi atbraukušie ugunsdzēsēji īpašā ekipējumā ir tie, kuri ir tiesīgi pārbaudīt objektu un atzīt vietu par drošu vai nē.
Katru reizi, kad sanāk piedalīties šajās drošības apmācībās, gribas jau pakunsktēt latviskā garā 'priekš kam mums tas viss?", bet patiesībā jau es zinu - tas viss ir manas pašas drošības dēļ. Nekas nevar būt svarīgāks par manu kolēģu un manis pašas dzīvību.

Es ļoti ceru, ka Maxima vēlreiz pavērtēs savas instrukcijas. Šīs traģēdijas apmēri ir tik briesmīgi, ka es no sirds ceru, ka šī nelaime BEIDZOT liks cilvēkiem Latvijā pievērst vairāk uzmanību drošībai. Es ceru, ka darba devēji un uzņēmēji sāks pievērst lielāku uzmanību ugunsdrošībai un veiks regulāras apmācības un praktizēs evakuācijas plānus. Bet par visu vairāk es ceru, ka cilvēki paši aizdomāsies - ja dzird signalizāciju - ko kājas nes ir jādodas laukā, drošībā. Sevis un savu mīļo dēļ! Neviens iepirkuma groziņš, neviena nosargātā kase nav Tavas dzīvības vērta.


PAPILDINĀJUMS - 
manas draudzenes Ritas Ignātes komentārs par viņas pieredzi saistībā ar ugunsdrošības apmācībām viņas darbā - sabiedriskā celtnē Lielbritānijā, kuru līdzīgi, kā Maximu, ikdienā apmeklē tūkstošiem cilvēku. 

Rita Ignāte: 
Manā darba vietā, klientu orientētā uzņēmumā, darbinieku ugunsdzēsības apmācības notiek reizi mēnesī, ja darbinieks kāda iemesla dēlj nav apmeklējis divas apmācības pēc kārtas, var nonākt līdz disciplinary. Mācības ar klientu piedalīšanos notiek reizi pus gadā.
Katru dienu, kad darbinieki ierodas darbā, tie saņem informāciju par darba vietas apgabaliem, kur katram no tiem ir jāevakuē. Ja nostrādā ugunsdzēsības trauksme, savs noteiktais apgabals ir jāevakuē nekavējoties, ja darbinieks paliktu savā iniciālajā punktā (piemēram, kasē) un apgabalu neevakuētu, tad sekotu disciplinary.
Telpu pārbaude, vai darbojas iekārtas, kas paredzētas strādāt ugunsgrēka gadījumā (piemēram, automātiskās durvis, aparatūra, lai varētu uzrunāt vājdzirdīgos un lūgt tiem evakuēties, evakuācijas krēsli invalīdiem uc), notiek reizi nedēļā un tā vien ir aptuveni stundu līdz divu stundu gara, lai pārliecinātos, ka nelaimes gadījumā VISS nostrādās kaa nākas.
Tas vai darbojas nelaimes gadījumos lietošanai paredzētās izejas, vai visi ugunsdzēšamie aparāti ir savās vietās un vai visas gaismas, kurām ir jādarbojas nelaimes gadījumos, ir kārtībā, vadošajiem darbiniekiem ir jāpārliecinās pat katru dienu! Ja ir kaut mazākās bažas, ka izeju varētu aizšķērsot jebkas (nerunājot par tādu lielu lietu kā reklāmas sends), tas šādā pārbaudē būtu jākonstatē un tas nekavējoties tiktu novākts.
Esmu fire marshal, first aider, ja nostrādātu ugunsgrēka signalizācija, man nebūtu tiesības to vienkārši atslēgt, procedūra paredz pilnu evakuāciju.Tikai profesionāli ugunsdzēsēji var būt tie, kas var pieņemt lēmumu signalizāciju atslēgt un atļaut klientiem un darbiniekiem atgriezties telpās.
Ja darbinieks atrod piemēram ko degošu, tad, lai gan visās uzņēmuma telpās ir pieejami ugunsdzēšamie aparāti, ir jāizsit stikliņu punktam, kas ziņo par ugunsgrēku, tikai pēcāk var censties to dzēst. Varbūtība, ka ar parastu ugunsdzēsēju uguni izdosies nodzēst ir diezgan maza, rezultātā, jo ātrāk ierodas ugunsdzēsēji, jo labāk. Ja kaut kas vizuāli deg vienā punktā, ir pietiekami liela iespējamība, ka problēmas varētu būt vairākos punktos vienlaicīgi vai gruzdēšana ir, piemēram kaut kur gandrīz neredzama, vados, vai kāda cita nelaime kā Maxima gadījumā, rezultātā ir svarīgi, ka situāciju novērtē profesionāļi. 

Šīs procedūras ir izveidotas, lai pasargātu savu darbinieku un klientu dzīvības. Galvenā atšķirība UK ar Latviju ir tā, ka UK, ja notiktu šāda nelaime kā Maxima gadījumā, uzņēmumam, kurā nelaime notiktu būtu jāmaksā miljonu kompensācijas katra cietušā un mirušā ģimenei un arī PR būtu tik švaks, ka uzņēmumu klienti boikotētu gandrīz ar garantiju. Pēc tādiem izteikumiem, kā Maxima darbinieki ir veikuši par savām procedūrām, klientu boikots, apzinoties, ka uzņēmums spēlējas ar to veselībām un dzīvībām, būtu garantēts pat tad, ja nelaime nebūtu bijusi.  
Šķiet, Maximai būtu laiks pārskatīt savas procedūras un beidzot padomāt par saviem klientiem un darbiniekiem un to drošību. Ja es dzīvotu Latvijā, kamēr procedūru pārskatīšana nenotiktu, es Maksimu neapmeklētu.