sestdiena, 2011. gada 19. marts

Starptautiskās Sieviešu dienas dažādās nozīmes

Pēdējās nedēļas pagājušas ļoti sievišķīgā zīmē – vakar, 18.martā apritēja tieši 100 gadi, kopš pasaule pirmoreiz svinēja Starptautisko Sieviešu dienu. Vērojot un piedaloties daudzajos Starptautiskās Sieviešu dienas pasākumos Lielbritānijā, man nācās atzīt, ka tie būtiski atšķiras no tiem pasākumiem, pie kādiem biju radusi augot postpadomju telpā.

Postpadomju kultūras telpā sieviešu dienas svinības vairāk asociējas ar ziedu dāvināšanu (tas ir, vismaz vienreiz gadā ir tā diena, kad sievietes ir ‘pelnījušas’ uzmanības apliecinājumus), turpretim Lielbritānijā vairāk tiek runāts par dzimumu līdztiesību, sieviešu politiskām, sociālām un ekonomiskām tiesībām, diskrimināciju un citām ar to saistītām lietām.

Te nu jāpiedomā – kuram tad ir taisnība? Kādēļ tik atšķirīga šo svētku izpratne? Kurš novirzījies ‘no ceļa’?

Ja ielūkojamies vēsturē, tad redzam, ka starptautiskā sieviešu diena izveidojās nevis kā sieviešu sumināšanas vai sievietības slavināšanas diena, bet gluži pretēji – kā sieviešu pieteikts protests par viņu tiesību neievērošanu. Kaut arī aktīva sieviešu politisko un ekonomisko tiesību aizstāvība tika uzsākta 18.gadsimtā, tomēr tikai 19.gadsimta beigās, t.i., 1893.gadā Jaunzēlande bija pirmā valsts, kas atzina sieviešu politiskās tiesības, dodot viņām tiesības piedalīties vispārējās vēlēšanās. Eiropā sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās sāka atzīt tikai 20.gadsimta pašā sākumā – Somijā sievietes vēlēšanu tiesības ieguva 1907.gadā, Norvēģijā – 1913.gadā, Dānijā – 1915.gadā (kā redzams, Starptautiskā Sieviešu dienas tradīcija tika iedibināta šajā posmā – 1911.gadā). Starptautiski sieviešu tiesiskā vienlīdzība, politiskās, sociālās un ekonomiskās tiesības tika nostiprinātas tikai 1948.gadā līdz ar Apvienoto Nāciju Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanu. Arī ar deklarācijas pieņemšanu vien nebija gana un problēma netika atrisināta, jo daudzās valstīs bija nepieciešami vēl gadu desmiti, lai šīs tiesības atzītu savās valstīs. Tā piemēram, Omānā sievietes pie vēlēšanu urnām varēja doties tikai sākot ar 2003.gadu, bet Kuveitā – tikai ar 2005.gadu.

Ko šie skaitļi rāda? Tikai to, ka sieviešu politisko, sociālo un ekonomisko tiesību attīstība dažādās valstīs ir atšķirīga. Idejas, kas 20.gadsimta sākumā bija iemesls Starptautiskās Sieviešu dienas tradīcijas iedibināšanai, vēl aizvien ir aktuālas. Sievietes daudzviet pasaulē vēl aizvien nevar būt tiesiski vienlīdzīgas. Daudzviet sievietēm ir liegts izglītoties vai strādāt algotu darbu. Daudzviet sievietēm nav iespējams īstenot savus sapņus, tiek likti šķēršļi viņu izaugsmei un karjerai, viņu darbs ir daudz zemāk atalgots.

Un te es nerunāju tikai par kādām tālām zemēm. Tas notiek arī Latvijā. Šobrīd Augstākās tiesas Senāta plauktos guļ un savu izskatīšanu gaida kādas sievietes diskriminācijas lieta. Šo sievieti darba devējs (valsts iestāde) ar viltīgām manipulācijām izlēma neņemt atpakaļ darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Esmu sekojusi līdzi šai lietai kopš pašiem pirmsākumiem, un man jāatzīst, ka Latvijas tiesām diskriminācijas lietas ir kā karsti kartupeļi – ne apēst, ne ārā spļaut. Tā pirmā instance iemanījās izspriest tiesu (kaut arī pozitīvu cietušajai) ne ar vienu vārdu nepieminot diskrimināciju, bet apgabaltiesa izlēma, ka atšķirībā no parastiem darbiniekiem, uz valsts ierēdņiem neattiecas starptautiskie un Eiropas Savienības regulējumi par sieviešu tiesību aizsardzību (kas skaidri nosaka, ka gadījums, ja sievietei netiek nodrošināta atgriešanās darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, pats par sevi uzskatāms par dzimumu diskrimināciju). Tagad nu nekas cits neatliek, kā gaidīt AT Senāta bezgalīgajā rindā uz lietas izskatīšanu un cerēt, ka beidzot kāds skaidri un gaiši pateiks – arī Latvijā sievietes vēl aizvien tiek diskriminētas un tas nav pieļaujami demokrātiskā valstī.

Kamēr arī Latvijā dzimumu līdztiesība nav pilnībā nodrošināta, tikmēr es aicinu visus vīriešus neaizrauties ar masveidīgu ziedu iepirkšanu un dāvināšanu reizi gadā, bet gan visu cauru gadu cienīt sievietes, nodrošināt viņām vienlīdzīgas tiesības uz izaugsmi un karjeru, un neliegt viņām iespēju atgriezties darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma. Galā un beigās - sievietes ziedus ir pelnījušas daudz biežāk nekā reizi gadā! :)
Bet visām Starptautiskās Sieviešu dienas svinētājām Latvijā es vēlos atgādināt – tā diena nav par tulpēm vai par sievietību, tā diena ir par ko daudz, daudz lielāku un būtiskāku – par sieviešu tiesībām.

...un varu tikai pievienoties jurista Andra Tauriņa 8.marta tvītam: "Tad kad vīrieši sāks ņemt atpakaļ darbā sievietes pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, tad viņiem būs morālas tiesības dzert 8.martā."

piektdiena, 2011. gada 4. februāris

Par svarīgo un nesvarīgo Latvijas dokumentālajā kino

Nu jau divas dienas kā ik pa laikam presē parādās ziņa, kas sākas ar vārdiem „Trešdien Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē deputāti diskutēja par filmu nozares nākotni Latvijā”.

Cik saprotu, šī komisijas sēde nebūtu nekas īpašs, ja vien tajā neizgaismotos pāris kliedzošas patiesības:
  1. Deputāti sevi uzskata par filmu nozares ekspertiem pat tad, ja apspriežamās filmas nav pat redzējuši;
  2. Deputātiem šķiet, ka ir tēmas, par ko var taisīt filmas un par ko nē. Un tieši deputāti būs tie, kas noteiks tēmu atbilstību ‘valsts interesēm’.
Filmas homo@lv plakāts
Kas bija tie notikumi, kas šīs lietas izgaismoja? Kā noprotams no presē izskanējušā, visasākās diskusijas esot izraisījusi tieši Kaspara Gobas veidotā filma „homo@lv”, bet visaktīvākā diskutētāja bija nu jau bijusī Kultūras ministre Inguna Rībena. Citējot ziņu aģentūru BNS „Viņa gan atzina, ka Gobas filmu nav redzējusi, taču uzskata tajā iekļauto tēmu par tik mazsvarīgu uz kopējo problēmu fona, ka, visticamāk, to arī neskatīsies. Rībena arī pauda bažas, vai "homo@lv" pamattēma - attieksme pret gejiem Latvijas sabiedrībā - tiešām būtu izceļama, domājot par Latvijas nākotni.”

Domāju, ka nav pat vērts iedziļināties Rībenas kundzes praksē „книгу не читал, но мнение имею” (tulk. no krievu val. „grāmatu lasījis neesmu, bet viedoklis man ir”). Šī attieksme tik vien kā liek žēli nopūsties, jo nav grūti iedomāties kā šī deputāte pieņem likumus: visticamāk arī – nav pat izlasījusi, bet viedoklis viņai par to ir un zina kā par to balsot. Dēļ tādiem deputātiem jau mums valsts ir tur, kur ir.

Manā ieskatā daudz būtiskāks ir jautājums ir – vai patiesi tēmas par ko Kaspars Goba veido filmas (tajā skaitā par Latvijas sabiedrības attieksmi pret kādu konkrētu minoritātes grupu) – ir tik mazsvarīgas, lai par to neveidotu filmas?

Man ir tā laime pazīt Kasparu Gobu personīgi un ne reizi vien esmu redzējusi kā top viņa filmas. Es no visas sirds uzskatu, ka Kaspars Goba ir ne vien talantīgs dokumentālo filmu autors, bet viņam arī piemīt īpašs talants ar sirdi saskatīt tās Latvijai aktuālās lietas, kas ir ļoti jūtīgas un par kurām daudzi izvairās runāt vai diskutēt.
 Kaspars pirmkārt ir biologs, tādēļ liela daļa viņa filmas ir par dabu: „Lubāns. Cīņa par centimetriem”, „Engure. Jūras dāvātais ezers”, „Pieci stāsti par dabu” – tās visas ir viņa veidotas dokumentālas filmas, kas guvušas atzinību gan Latvijā, gan ārpus tās.

No labās - es, Kaspars Goba, Rūta Lazdiņa un māc.Juris Cālītis
2004.gada vasarā, Zvanniekos
Bet Kaspars ir arī viens no tiem cilvēkiem, kas spēj skatīt dziļāk tās lietas, kas notiek mūsu sabiedrībā. Tā 2004.gadā Kaspars Goba pabeidza darbu pie filmas „Seda. Purva ļaudis”. Tas ir stāsts par tādu kā autonomo kūdras racēju republiku Latvijā, kur dzīve iekonservējusies vēl padomju laikos. Viņš stāsta par cilvēkiem un vietām, kas it kā ir mūsu sabiedrībā, bet mēs (ar to es domāju – lielākā daļa Latvijas sabiedrības) viņus nedz redzam, nedz gribam par viņiem zināt.


Vēl viens tāds Kaspara Gobas stāsts – par cilvēkiem, ko Latvijas sabiedrība labprāt nedz gribētu redzēt, nedz zināt, - nāca klajā pavisam nesen. Kaut arī filmas nosaukums skan provocējoši „homo@lv”, stāsts ir ne tik daudz par pašiem homoseksuāļiem, bet gan par mūsu sabiedrību, kas šo homo-tēmu uztver diezgan slimīgi un neadekvāti saasināti. Tas nav propogandas kino. Ja tā būtu – diez vai filmas tapšanas laikā Kaspars iedzīvotos nelabvēļos gan no praidistu, gan antipraidistu puses. Par ko ir filma? Par to, ka mūsu sabiedrībā trūkst šī dialoga, šīs sapratnes par to, ka mums kopā ir jāveido tāda sabiedrība, kurā katrs no mums varētu justies droši, kurā nebūtu neadekvāts naids un kurā politiķi nemanipulētu ar mums un mūsu viedokļiem, kā ar marionetēm.

Zinu, ka šobrīd Goba strādā vēl pie vienas filmas, kas arī, visticamāk, negūs viennozīmīgas sabiedrības urravas. Viņa nākamā filma „Pirmie” būs par pirmajiem bēgļiem, kas palikuši Latvijā, par viņu spēju iedzīvoties vietējā sabiedrībā, kā arī par rasismu, ar ko viņiem regulāri jāsaskaras.

Jā, Kaspars veido filmas par tēmām, kas nav guvušas sabiedrībā viennozīmīgu atbalstu. Tās ir tēmas, kas prasa iedziļināšanos un plašāku skatījumu. Pieļauju, ka Kaspars, veidojot šīs filmas, pats meklē atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, pats cenšas saprast problēmas sakni.

Un te nu ir mans lielais jautājums – vai tādēļ vien, ka tēmas ir jūtīgas, mums vajadzētu izlikties, ka šīs lietas Latvijā nav, vai tās ir nebūtiskas? Tās ir ļoti būtiskas un svarīgas lietas. Tas skar pavisam konkrētu cilvēku dzīves, viņu drošību un pat dzīvību.

Māris Sants un es 2010.gada 2.okt., Londonā,
 īsi pēc tam, kad abi bijām nobalsojuši par
Vienotību, tātad, arī par Ingunu Rībenu


Filma „homo@lv” beidzas ar to, ka mācītājs Māris Sants pamet Latviju un pārceļas dzīvot uz valsti, kur viņš ir pasargāts no regulārām naida izpausmēm, diskriminācijas un pat fiziskas izrēķināšanās. Latvija viņam nevar sniegt drošu vidi. Latvijā viņš cieš dēļ tā, kas viņš ir un ko viņš nevar mainīt.

Tāpat arī zinu neskaitāmas ģimenes, kas Latviju ir pametušas tieši rasisma dēļ. No rasisma cieš ne tikai tumšādaini pieaugušie (kas visbiežāk Latvijā ir ieprecējušies), bet arī viņu bērni. Zinu māmiņu, kas pārcēlās uz dzīvi Vācijā, jo viņas tumšādainajam bērnam tieši viņa ādas krāsas dēļ tika darīts pāri bērnudārzā, bet audzinātājas atteicās ne tikai problēmu risināt, bet pat to atzīt. Zinu vairākus skolas vecuma bērnus (tumšādainus, bet Latvijā dzimušus un latviski runājošus), kam pie skolas ir uzbrukts. Zinu, kādu tumšādainu puiku, kuru pat klases audzinātāja ik pa laikam neuzrunā vārdā, bet nosauc viņu par „nēģerpuiku”. Daudzviet pasaulē šīs lietas bija aktuālas 50 gadus atpakaļ. Šobrīd, 21.gadsimtā tas vairs nebūtu iespējams. Bet, šķiet, šajos jautājumos Latvija vēl aizvien dzīvo aiz dzelzs priekškara.


Minoritāšu pārstāvjiem (vienalga – vai tās ir seksuālās, etniskās vai reliģiskās minoritātes) Latvija nevar nodrošināt drošu vidi. Mūsu politiķu attieksme „neko neredzu (un negribu redzēt!), neko nedzirdu (un negribu dzirdēt), neko nezinu (un negribu zināt!)” ne tikai neuzlabos šo cilvēku dzīvi, bet padarīs to vēl smagāku. Tik smagu, ka cilvēki bažās par savu drošību pametīs šo valsti. Tādēļ man šķiet ironiska šī „ziņnešu šaušana” – uzbrukumi tiem cilvēkiem, kas taisa dokumentālo kino par šīm tik aktuālajām problēmām. Ne jau pa ziņnešiem jāšauj, bet gan jārisina šīs problēmas pašā saknē. Runa tak ir par cilvēku dzīvēm, drošību un pat dzīvību!

Nobeigt es gribētu ar mācītāja J. Cālīša bieži pieminēto Klaiva Stēpla Luisa (C.S.Lewis) līdzību par žurkām: ja noejam pagrabā un strauji atveram durvis – mēs tur redzam žurkas. Bet mēs tās žurkas redzam nevis tādēļ, ka durvis atvērtas strauji, bet gan tādēļ, ka TUR IR ŽURKAS! Un, mīlīši, tieši tas pats ir ar filmām par jūtīgām tēmām – tēmas ir jūtīgas nevis tādēļ, ka Goba vai kāds cits par šīm tēmām taisa filmas, bet gan tādēļ, ka tā ir nopietna problēma mūsu sabiedrībā un izlikšanās, ka problēmu neredzam, to neatrisinās!




Vēl par šo tēmu:

Režisors Goba: deputāti demonstrē padomju domāšanu

Māris Zanders: Nepareizā māksla

Kārlis Streips: Par deputātu intelektu

pirmdiena, 2011. gada 24. janvāris

Ziemassvētku laika piedzīvojumi Latvijā: 3.daļa Par sabiedrisko transportu Latvijā

Es jau saprotu, ka ir lietas, ko labāk nesalīdzināt... bet nu tomēr – padzīvojot kādu laiku UK, ir dažas lietas, kas Latvijā TĀ duras acīs, ka nevar par to nerunāt.... šoreiz par sabiedrisko transportu.
Kādēļ nebūtu korekti salīdzināt? Tādēļ, ka UK sabiedriskā transporta cenas ir būtiski augstākas. Ja par ~ 150km ceļojumu (Piem. Rīga-Ezere, Saldus novads) Latvijā man tas izmaksā nedaudz zem Ls 4, tad par līdzvērtīgu attāluma mērošanu UK man tas izmaksātu ap Ls 20, tas ir, vismaz 5 reizes vairāk.
Kādēļ es tomēr nolēmu rakstīt? Manuprāt, tikai tādēļ vien, ka sabiedriskais transports Latvijā ir 5X lētāks, sniegtajam servisam nevajadzētu būt 5X sliktākam.  
Mans stāsts šoreiz būs jau par pieminēto maršrutu Rīga-Ezere (caur Saldu) un atpakaļ. Pārdomas sanāca garas, tādēļ nepacietīgajiem jau laikus saku – runāšu par:
1) šoferīšu nevēlēšanos paziņot gaidāmās pieturas,
2) drošību autobusos un
3) to, kādēļ biļešu pirkšana iepriekš un online nevajadzētu būt dārgākai.

2010.gada 25.decembra rīts Ezerē

1. Kā lai uzmin pieturas?

Dažādu iemeslu dēļ pie ģimenes uz Ezeri es jau biju devusies laicīgāk, bet mans dzīvesbiedrs plānoja mums pievienoties pašā 24.decembra vakarā. Tā kā pa taisno no Rīgas uz Ezeri (caur Kalnciemu, nemērojot garo ceļu caur Jelgavu) ir tikai viens autobuss dienā, tad nu – dzīvesbiedrs ceļoja tieši ar šo vienīgo – „Rīga-Vaiņode-Liepāja” plkst.16.45 no Rīgas.
Nezinu, vai konkurences trūkuma dēļ vai vispārējās prakses dēļ, bet klientu apkalpošana šajā reisā nebija no tām labākajām.
Tā kā mans dzīvesbiedrs ne reizi nebija šo ceļu mērojis sabiedriskā transportā, turklāt viens, viņš bija nedaudz noraizējies par to, vai zinās, kur un kad būs jākāpj laukā. Iekāpjot autobusā nekas neliecināja, ka ir kāds tablo, kas liecina par nākamajām pieturām, tādēļ likās tikai loģiski un pašsaprotami palūgt šoferīti laikus pabrīdināt, kad tā Ezere būs. Par lielu pārsteigumu, šoferis paziņoja, ka tas nav viņa pienākums ziņot par pieturām un ka viņš to nedarīs (vienlaikus viņš arī neslēpa savu nepatiku, ka kāds pasažieris atļāvies traucēt viņa un viņa drauga patīkamo tērzēšanu).
Tā nu ceļiniekam, kas nepārzina Kurzemes āres (īpaši jau tumsā) nācās paļauties uz līdzbraucējiem autobusā – varbūt tie zinās teikt, kad nu viņam būs jākāpj ārā, vai uz sagaidītājiem, kas solījuši uzzvanīt uz mobilo, tiklīdz redzēs autobusu tuvojamies pieturai.
Jautājums tikai – vai tā ir tāda normāla prakse un vai tādam ir jābūt klientu apkalpošanas servisam?
Šī situācija īpaši kontrastēja ar piedzīvoto mājupceļā – autobusā no Stanstedas lidostas uz Norviču. Bija diezgan vēls un šoferītis jau laikus apjautāja visus par pieturām, kurās katrs no mums kāps laikā. Starp mums bija kāds Austrumanglijas Universitātes (UEA) students, kas vēlējās izkāpt universitātes pilsētiņā. Kad iebraucām tur, puisis bija aizmidzis. Šoferītis ne tikai apstājās attiecīgajā pieturā, bet arī uzmeklēja puisi, pamodināja viņu un līdzēja izkāpt & izņemt bagāžu.
Skatoties uz šīm kontrastējošām situācijām, nākas vien secināt, ka Latvijas sabiedriskajam transportam (un īpaši tas attiecas uz Liepājas Autobusu Parku) ir vieta izaugsmei. Es no visas sirds ceru, ka atskārsme par to, cik klienti (t.i. pasažieri) ir svarīgi viņus piemeklēs vēl pirms tam, kad klientu viņiem vairs nebūs vispār.

2. Vai un kam jārūpējas par pasažieru drošību?

Otra stāsta daļa ir par ekstrēmo braucienu maršrutā Ezere-Saldus, kas notika 25.decembra vakarā. Ja kāds atceras, tā bija diena, kas Latvijai iemācīja, ko nozīmē dabas fenomens „sasalstošs lietus”. Jā, tajā dienā ceļi bija – kā latvieši mēdz teikt – kā spoguļi: uz ceļa bija tikai ledus un sniegs (ar pamatīgu sarmas kārtu). Pietiekami dramatiski, lai cerētu uz sabiedriskā transporta šoferīšu profesionālismu un 100% koncentrēšanos uz pasažieru drošību.
Autobusā bijām vienīgie pasažieri, tādēļ neapgrūtinājām sevi ar vietu izvēli un apsēdāmies turpat autobusa priekšā. Par laimi vai par nelaimi, šī vietas izvēle arī bija iemesls, kādēļ pārbrauciens mums šķita ekstrēmāks, nekā mēs to būtu gaidījuši.
Iesākumam – mums par lielu pārsteigumu – izrādījās, ka šajos autobusos vispār nav drošības jostas, ar ko pasažieriem piesprādzēties. Šķiet, kādu laiku dzīvot UK, jau esmu pieradusi, ka tālsatiksmes autobusi vispār no vietas neizkust, kamēr nav pārliecinājušies, ka visi braucēji ir piesprādzējušies. Nu jā... drošības jostu nebija un pieņēmām, ka visticamāk, ka Latvijā par to vēl tik ļoti netiek domāts.
Mūsu ceļojums sākās it kā mierīgi: pārmijām dažus vārdus ar šoferīti, kas izrādās viņš pats reiz dzīvojis Ezerē. Teicās, ka ceļš neesot tik traks un ka visticamāk iekļausimies grafikā un Saldū ieradīsimies laikus. Mūsu patīkamo tērzēšanu pārtrauca šoferīša telefons: viņam pienāca SMS!
To nu gan es zinu droši, ka Latvijā nav atļauts vienlaikus vadīt transporta līdzekli un lietot mobilo telefonu, kas nav aprīkots ar bezroku sarunas ierīci. Bet, šķiet, tas neattiecas uz autobusa šoferiem. Vismaz ne uz Saldus Autobusu Parka šoferiem ne!
Viņš ne tikai nekavējās SMS izlasīt, bet pat centās uzrakstīt atbildi (turklāt - šķiet, ka šoferītis lietoja mazāko Nokia telefonu, kāds pēdējā laikā redzēts!). Atgādināšu, ka situācija uz ceļa bija patiesi dramatiska, braukšana bija (maigi izsakoties) apgrūtināta: ceļu klāja ledus un sniegs. Bet mūsu šoferītim tas nebija šķērslis. Viņa uzmanība vairāk tika veltīta viņa telefonam, nevis mūsu drošībai. Mūsu lūgumi izvēlēties vienu – telefonu vai braukšanu palika bez ievērības. Tā nu – šoferītis apmainījies ar pāris SMS un pakutinājis mūsu nervu sistēmu, mūs bija aizvedis teju līdz Saldum.
Bet, kā smejies, īsi pirms iebraukšanas aplī (pirms Saldus), viņa telefons atkal atgādināja par sevi – šoreiz tas bija zvans... un viņš nekavējās atbildēt!!! Tā nu mūsu šoferītis ar vienu roku turot telefonu, bet ar otru stūrējot, centās iebraukt aplī... lieki piebilst – arī tas bija apledojis un ‘izņemt’ to bija diezgan izaicinoši. Vēl jo vairāk – mūsu ceļš pēc apļa tālāk veda pār šauru tiltiņu (bez margām) gar diezgan lielu ūdens tilpni.
Te nu mums atmiņā ausa tā anekdote, kad mācītājs garlaicīgo un iemidzinošo sprediķu dēļ netika paradīzē, bet ekstrēms šoferis, liekot cilvēkiem lūgt Dievu brauciena laikā, gan tika.
Laimīgā kārtā Saldus jau bija drīz klāt! Netīšām (no viņa telefona sarunas) uzzinājām, ka šoferītis dodas uz garāžu tajā pilsētas virzienā, uz kurieni arī mums jādodas. Tad kā kompensāciju pārbaudījumiem, sarunājām, ka mūs izlaidīs tieši pie tās mājas, uz kuru mēs dodamies.
Labs, kas labi beidzies. Bet neatbildēts paliek jautājums – vai pasažieru drošība kādreiz būs pietiekams iemesls, lai sabiedriskā transporta autobusos tiktu ierīkotas drošības jostas un autobusu šoferiem piešķirti mobilie telefoni ar bezroku sarunas iespējām?

3. Biļešu iepriekšpārdošana - dārgāk vai lētāk?

Un visbeidzot – jautājums, uz kuru jau sen man nav bijusi atbilde – kā tas nākas, ka Latvijā, pērkot sabiedriskā transporta biļetes iepriekšpārdošanā ir jāmaksā vairāk (komisijas maksa 10% + PVN), bet citviet pasaulē (un te nav runa tikai par UK, bet par lielāko daļu ES valstu) – tas ir lētāk? Vēl vairāk – Latvijā arī par biļešu pirkšanu online (www.bezrindas.lv) arī ir jāpiemaksā 10%! Kādēļ???
Lai kā es censtos, bet nesaprotu loģiku, kas zem visa tā slēpjas!

Ja pasažieriem būtu iespēja jau laikus nopirkt biļetes, turklāt vēl internetā, tad manā ieskatā visi no tā tikai iegūtu:
  1. Visiem jau laikus būtu skaidrs, ka konkrētie reisi jau ir izpārdoti. Autopārvadātājiem tas dotu garantiju, ka paredzamais pasažieru skaits jau laikus ir nodrošināts, bet pasažieri laikus zinātu ar kuriem reisiem var doties ceļojumā, bet ar kuriem ne. Tas samazinātu to pasažieru skaitu, kas reisu starppieturās gaida uz autobusu, bet tas pienāk tik pilns, ka tajā vietu nav un ka cilvēks nevar nokļūt plānotajā galamērķī. Tāpat tas ļautu izvairīties no situācijām, kad autobusu reisi ir tik pārpildīti, ka pasažieri spiesti mērot 3 (un vairāk) stundu garus ceļojumus stāvus, kas nav nedz ērti, nedz droši.
  2. Autobusu parki jau laikus saņemtu samaksu par reisiem, kas būs tikai nākotnē. Pa to laiku, kamēr nauda jau ir iegūta, bet tā vēl nav iztērēta (konkrētam braucienam), šī nauda jau būtu apritē. Tas palielinātu šo kompāniju skaidras naudas apriti, iespēju veikt uzkrājumus, pelnīt no procentiem, palielinātu iespēju laikus apmaksāt citus rēķinus, veikt priekšapmaksas utt. Ja pasažieri zinās, ka iepriekš pērkot biļetes, viņiem tas izmaksās lētāk, viņi būs daudz motivētāki ātrāk iegādāties biļetes, tādējādi daudz lielāka iespēja kompānijai iegūt naudu un laist to apgrozībā ātrāk.
  3. Lai mazinātu risku, ka cilvēki varētu pārdomāt un nodot biļetes atpakaļ, tam varētu piemērot noteiktu biļešu apmaiņas kārtību – par to maksājot noteiktu komisijas maksu (kaut vai 20% apmērā), vai zaudējot vispār iespēju atgūt savu naudu (UK nacionālā autopārvadātāju kompānija National Express piedāvā arī īpaši lētas biļetes – Ls 1, Ls 5 vai Ls 10 par 200 km braucienu, bet ar noteikumu – ja pārdomā – naudu atpakaļ saņemt nevar. Biļetes apmainīt var tikai tad, ja pērk par pilnu maksu.)
  4. Sniedzot pasažieriem iespēju pirkt biļetes internetā, tas būtiski samazinātu autobusu parku administratīvās izmaksas. Autobusu parkiem būtu nepieciešams mazāks to cilvēku skaits, kas tirgo biļetes, nebūtu jāīrē telpas autoostās un jātērē resursi (kases aparāti, papīrs, inkasācija utt.). Iedrošinot (ar zemākām cenām) pircējus pašus veikt visu administratīvo darbu – nopirkt biļeti, rezervēt konkrētu vietu, izdrukāt biļeti utt., uzņēmums tikai iegūtu.
  5. Iespēja pirkt biļetes iepriekšpārdošanā vai online lētāk, arī samazinātu riskus, kas saistīti ar skaidru naudu pie šofera (pakļaujot šoferi aplaupīšanas riskiem), kā arī mazinātu iespēju, ka pasažieris un šoferītis varētu „sarunāt lētāku biļeti”. Domāju, ka ne man vienai nācies piedzīvot situāciju, kad, piemēram, par biļeti pilna cena jāmaksā Ls 2.50, bet šoferītis piedāvā braukt pa Ls 2, bet nedot man biļeti. Nav jau noslēpums, ka tādējādi šī naudiņa nonāk nevis autobusu parka kabatā, bet gan paša šoferīša kabatā. Beigu galā – autobusu parkiem jāalgo zaķu ķērāju komandas un stāstot par nerentabliem reisiem, jāiet pēc papildus dotācijām uz Satiksmes Ministriju un pašvaldībām. Domāju, ja man būtu iespēja uzreiz un legāli iegādāties biļeti pa Ls 2 un šī nauda uzreiz nonāktu autobusu parku kasē – ieguvēji būtu visi – gan es, gan autobusu parki!
  6. Un visbeidzot - pasažieri varētu jau laikus plānot savus ceļojumus un paļauties, ka noteiktā dienā un noteiktā laikā viņi patiesi varēs ceļot. Vēl jo vairāk – ja tas ļautu ietaupīt naudu – pasažieri būtu vēl naskāki savus ceļojumus plānot jau laikus.
Tas, par ko es te runāju, nav nekāds jauns velosipēds. Tās ir lietas, kas savu laika pārbaudi jau ir izturējušas citviet pasaulē. Varbūt arī Latvijā būtu laiks par šīm lietām padomāt un pie tā piestrādāt?!

pirmdiena, 2011. gada 17. janvāris

Ziemassvētku laika piedzīvojumi Latvijā: 2.daļa Par bērnu tiesību aizsardzību, atbildīgiem ierēdņiem un motivāciju

Zvannieku trauksmes zvans :)
Zvannieku komandas attiecības ar kādreizējo Bērnu un ģimenes lietu ministriju (BĢLM) un Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju (VBTAI) jau izsenis bijušas ļoti interesantas. No vienas puses kādreizējais ministrs Baštiks ne reizi vien ciemojās Zvanniekos un aizgūtnēm stāstīja kā viņi novērtē to, ko mēs darām, no otras puses – mēs vienmēr esam bijuši kā skabarga dibenā visiem atbildīgajiem ierēdņiem. Viņiem nekad nav patikusi mūsu institucionālā un finansiālā neatkarība un spēja bez minstināšanās pateikt, ko domājam (arī tad, ja tas nesakrīt ar viņu viedokli).
Ministrijas un VBTAI ierēdņu ieskatā mēs nodarbojamies ar pašdarbību, apejam likumus un visādi citādi dzīvojam ārpus viņu iezīmētajiem rāmjiem. Ne reizi vien esam saukti tā teikt „uz paklājiņa”, strostēti par mūsu uzskatiem vai baudīti mūsu papīri. Bet vienmēr tas beidzies – ar it kā mierīgu līdzāspastāvēšanu. Nekādi pārkāpumi mūsu darbībā tā arī netika atrasti, mūsu viedoklis vienalga viņiem ne vienmēr patika, bet tika atzīts, ka darām daudz laba bērnu interesēs.

Zvannieki saistībā ar bērnu tiesību aizsardzību vairākkārtīgi ir nākuši klajā ar savu viedokli, bet gandrīz nekad nav bijusi sajūta, ka šis viedoklis būtu ne tikai uzklausīts, bet, ka atbildīgās iestādes arī kaut ko darītu.
Tā nu pēc kārtējā sabiedrību satricinošā gadījuma (2-gadīgās meitenītes izvarošanas) mēs Zvannieku komanda apspriedāmies un nolēmām – jāraksta VBTAI vēstule, ka vēlamies tikties un runāt par tām lietām, ko mēs redzam esam greizi & kā mēs redzam, ka to varētu mainīt. Domāts – darīts! Uzrakstījām vēstuli un pat saņēmām atbildi – uzaicinājumu tikties. Laimīgā kārtā tikšanās datums bija nozīmēts tād, kad biju Latvijā, līdz ar to varēju piedalīties sarunā.

Tā nu 2010.gada 15.decembrī mūs (mani, Sandru, Lindu un Ilīti) laipni uzņēma VBTAI priekšsēdētāja Laila Rieksta-Riekstiņa, Bērnu tiesību aizsardzības departamenta vadītāja Inga Millere un Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko. Man par lielu pārsteigumu saruna bija diezgan atvērta un, cerams, arī produktīva.

Būtiskākais, kas mūs vienmēr ir uztraucis, ir tas, vai un kā atbildīgie darbinieki (bāriņtiesas un sociālie darbinieki) konstatē, ka konkrētā ģimene ir vai nav sociālā riska ģimene. Un kas ir tās pazīmes, pēc kurām ģimene būtu identificējama kā tik augsta riska ģimene, kurā bērna turpmāka atrašanās nebūtu pieļaujama. Visvairāk mūs satrauc tās mātes, kurām ir atņemtas aprūpes un pat aizgādības tiesības, bet pēc tam ir piedzimuši citi mazuļi, bet kurām netiek pievērsta pienācīga atbildīgo institūciju uzmanība un viņas netiek uzskatītas par augsta riska ģimenēm. Visbiežāk vērojama tāda situācija, ka it kā tai sievietei iepriekšējās dzīve un bērni nebūtu bijuši.
No vienas puses – jā – katram cilvēkam ir iespēja laboties, pārvērtēt un mainīt savu dzīvi un attieksmi. No otras puses – visbiežāk mēs redzam, ka nekādu pārmaiņu jau nav. Vēl aizvien šīs sievietes dzīvē ir viss ‘komplekts’ (nepiemērots dzīves vieta un veids, alkoholisms, vardarbība, netīrība, utt.), kādēļ viņai ir liegta iespēja rūpēties par vecākiem bērniem. Tik vien, ka tie vecākie bērni viņai atņemti... un no tā brīža viņa palikusi neinteresanta arī sociālajiem dienestiem: neviens ar viņu nav strādājis, lai situācija mainītos. Bieži vien sieviete pat ir mainījusi dzīvesvietu un nevienu vairs neuztrauc ne tas, ka viņai ir bijuši bērni, ne tas, ka nu viņa kaut kur ir piedzīvojusi vēl kādu mazuli. Nav nekādas informācijas apmaiņas starp atbildīgajiem dienestiem, ka šai sievietei vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību, ka vajadzētu gādāt, lai tikko dzimušais mazulis būtu drošībā. Tā vietā notiek vispārēja nogaidīšana. Sak, pagaidīs, kamēr kaut kas atgadīsies, kamēr būs iemesls bērnu atņemt.
Tas nav viens tāds gadījums, tie pat nav divi. Vairumam Zvanniekos esošajiem bērniem mātes pēc tam ir dzemdējušas vēl mazuļus. Bija gadījums, kad jaunākos (divus!) pie dzērājvecākiem atstāja vēl 2 gadus. Ir tādi, kuru jaunākie brāļi vai māsas vēl aizvien ir pie šiem dzērājvecākiem. Labākajā gadījumā – tiek sūtīti no viena krīzes centra uz otru. Sliktākā – bāriņtiesas saka, ka „bioloģiskā ģimene bērnam vienmēr ir tā labākā” un „nav jau vēl tik traki, lai izņemtu” un gaida, kad tad nu būs TIK traki, lai kaut ko darītu. Tikai mums ir jautājums – nu cik traki tad ir jābūt, lai kaut ko darītu?

Tā nu mēs ar pilnām sirdīm stāstījām atbildīgajām kundzēm, ko mēs par to domājam. Un te nu būs pāris atziņas, ko no šīs sarunas guvu:
  1. Ir labi, ka VBTAI, bāriņtiesām un sociālajiem darbiniekiem BEIDZOT ir izstrādāti kritēriji, pēc kuriem tiks konstatēts ģimeņu sociālais risks. Neskaidrs man tikai palika, vai mūsu norādītā kategorija – mātes, kurām jau kurām ir atņemtas aprūpes un aizgādības tiesības, ir iekļautas augsta riska kategorijā vai nav. Vienu mirkli viņas teica, ka tas jau darīts (pagātnes formā), bet citu mirkli solīja, ka tas tikšot darīts (nākotnes formā!). Lai nu kā – vienalga vai tas jau izdarīts vai vēl tiks darīts – būtiskākais, ka tam būs rezultāti.
  2. Augsto dāmu mīļākā frāze bija „Te ir Latvija, kamēr darbinieki nezinās, ka viņi var tikt sodīti, tikmēr neko nedarīs, labās prakses piemērus neieviesīs” (tas par lietām, kur regulējums pat nav nepieciešams, bet kur nepieciešama adekvāta tiesību normu piemērošana). Jāteic, ka šī atziņa nebija diez ko glaimojoša. Domāju par burkāna/pātagas teoriju... īpaši kontekstā ar Frederika Herzberga motivācijas teoriju (ar pātagu tu vari panākt, ka cilvēki kustās, bet ne to, ka viņi grib kustēties, ar pareizu motivāciju/burkānu cilvēki ar prieku darīs savu darbu)... un domāju – kaut kas tak tai sistēmā ir greizi! Nu nevar sargāt bērnu intereses un tiesības tikai tādēļ, ka ir bailes būt sodītam. Vai tiešām nav iespējams panākt, ka atbildīgajiem darbiniekiem patiesi rūpētu bērni?
  3. VBTAI atbildīgās kundzes mums stāstīja, ka viņas nekad nav uzsvērušas, ka bioloģiskā ģimene vienmēr ir vislabākais bērniem. Vēl vairāk – viņas teicās nezinām, no kurienes tāda ideja vispār radusies un ka pie vainas noteikti ir tas, ko sociālajiem darbiniekiem skolās mācot. Te nu smaids rotāja manu seju, jo atmiņa uzplaiksnīja ne viena vien situācija, kad nu jau bijušās BĢLM un VBTAI darbinieki mums to ir pilnām mutēm stāstījušas. Lai nu tā būtu! Pieņemsim, ka ir notikusi vadošā kursa maiņa! Būtiskākais ir tas, lai turpmāk atbildīgie bāriņtiesu un sociālie darbinieki bioloģiskās ģimenes nozīmību vairs neizmantotu kā ieganstu kaut kā nedarīšanai.
Interesanti, ka vienu vakaru, pētot Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesu praksi, uzdūros interesantam spriedumam, kurā cita starpā izdarīts šāds secinājums:

"Civillikuma 203.panta pirmās daļas 2.punkts noteic, ka bērna aprūpes tiesības vecākiem tiek atņemtas, ja bāriņtiesa atzīst, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāku vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ). Šīs tiesību normas saturs noskaidrojams kopsakarā ar Civillikuma 177.pantu. Bērns atrodas vecāku aizgādībā; tas nozīmē, ka vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu, kopt, izglītot un audzināt, rūpēties par drošību un aizsargāt no apdraudējumiem, izvēlēties mājokli, uzturēt bērna mantu, saglabāt un vairot to, pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Nolaidīga rīcība ir šo bērna aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšana, neapzinoties, ka tie ir jāpilda. Ja vecāks tīšuprāt neīsteno aizgādību pār bērnu, tad tā ir vecāka apzināta rīcība. Ja vecāks neīsteno aizgādību pār bērnu, tas rada bērnam vismaz veselībai bīstamus apstākļus. Ar veselību šeit saprotama ne tikai bērna veselība fiziskās attīstības nozīmē, bet arī intelektuālā attīstība. Pie tam nav nepieciešams, lai veselībai tiktu jau nodarīts kaitējums; bāriņtiesai ir jāiejaucas jau tad, kad ir radušies veselībai bīstami apstākļi."

Jāteic, ka šī AT atziņa turpmāk būs Zvannieku komandas lielais ierocis tajos brīžos, kad atkal sanāks ieslīgt diskusijās par to kas ir un kas nav bērna interesēs, un kad ir vai nav bāriņtiesai kaut kas jādara lietas labā.

Nobeigumā – varat paskatīties mazu daļiņu no filmas „Jumping for the Jelly Beans” par to, kas Frederika Herzberga ieskatā ir labāks – burkāns vai pātaga.



otrdiena, 2011. gada 4. janvāris

Ziemassvētku laika piedzīvojumi Latvijā: 1.daļa Par tiesām, tiesiskumu, kvalitāti u.c. brīnumiem

Uz Ziemassvētkiem, kā biju solījusi, devos uz Latviju. Gandrīz 3 nedēļas pagāja nemitīgā skrējienā, lietu kārtošanā, radu un draugu apciemošanā. Kaut arī tās bija tikai 3 nedēļas, bet piedzīvojumu, par ko vēlētos padalīties, netrūka. Bet tā kā vairāk biju kustībā, nekā pie datora, tad nu nebija laika savas gaitas un pārdomas fiksēt elektroniski, tādēļ to daru tikai tagad.
Plakāts Rīgas Apgabaltiesā

Piedzīvojumus sākšu hronoloģiskā secībā. Vispirms par tiesām.

Kas zina, kas ne – es vēl aizvien turpinu būt pārstāvis dažās tiesvedības, kuras biju uzsākusi pirms pārcelšanās. Tad nu, nerunājot par pašu lietu būtību, tikai par dažiem aspektiem, kas saistīti ar tām – pastāstiņi par to, kā Latvijas Republikas tiesas izprot tiesiskumu un kā redz, kādai jābūt lietu kārtībai.


Tiesas un likumā noteikto termiņu ievērošana

Stāsta pirmā daļa sākās vēl tad, kad biju UK – Administratīvajā apgabaltiesā 2010.gada 3.novembrī tika izskatīta lieta. Administratīvā procesa likuma 243.pantā skaisti ierakstīts „Tiesa spriedumu sastāda ne vēlāk kā 21 dienas laikā”. Tad nu cītīgi gaidu līdz 2010.gada 24.novembrim, kad nu būs spriedums. Tā kā administratīvo tiesu spriedumi tiek publicēti www.tiesas.lv, tad nu vai katru dienu pētīju šo saiti, vai nav kas jauns. Pienāca 24.novembris – nekā nebija. Zvanu tiesneša palīgam – jautāju – kur spriedums? Sprieduma neesot, jo esot pārslodze. Būšot līdz nākamajai nedēļai.
Lieki piebilst – lieta administratīvajā apgabaltiesā bija jau kopš 2009.gada decembra vidus, tas ir, vairāk kā gadu bija iespēja strādāt ar lietu un sagatavoties sprieduma rakstīšanai. Bet tā domāt laikam jau ir luksuss prasība. Laikam jau lietu sāk skatīt tikai pašā tiesas sēdē, jo pat procesa vidū iesniegtie dokumenti tā arī bija atstāti bez ievērības un lūgumi tiesai izprasīt konkrētus pierādījumus netika ne apmierināti, ne noraidīti. Vienkārši ignorēti.
Zvanu nākamajā nedēļā – sprieduma nav, būšot līdz nedēļas beigām. Zvanu pēc pāris dienām – tas pats. Un tā vairākas reizes. Decembra sākumā jau brīdināju attiecīgo tiesneša palīgu, ka decembra vidū būšu Latvijā un, ja līdz tam laikam spriedums vēl nebūs, tad iešu ar jau oficiālām pretenzijām pie viņu priekšniecības. Uzminiet nu – vai man ierodoties Latvijā tas spriedums bija sastādīts? Protams, ka nē! Kad jau ritēja 43.diena pēc tiesas sēdes (tātad – pagājis 2 reizes ilgāks laiks, nekā likums to paredz!), nolēmu, ka ar telefona zvaniem ir gana – uzrakstīju oficiālu iesniegumu Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētājai, lūdzot izsniegt spriedumu nekavējoties un veikt pārbaudi un sodīt tos darbiniekus un tiesnešus, kas apzināti pārkāpj likumu. Vienlaikus arī iesniegumā paudu savu sašutumu, par to, ja tiesas neievēro likumu šajā valstī, tad kā lai to prasa no visiem pārējiem šajā valstī?
Šķiet, ka tiesas izpratne par ‘nekavējoties’ (īpaši, ja termiņš bijis pirms 22 dienām) arī citādāka, nekā man, jo arī pēc oficiālas sūdzības iesniegšanas nekas nenotika. Tad nu pacietīgi gaidīju, kad būs tā diena, kad tiesas priekšsēdētājai ir pieņemšanas laiks, lai šo jautājumu pārrunātu klātienē. Ironiski, ka zvanu no Administratīvās apgabaltiesas, ka spriedums ir gatavs, saņēmu mirklī, kad jau kāpu tramvajā, lai dotos uz pārrunām ar viņu priekšnieci. Tā nu, 47.dienā, gan netiekoties ar tiesas priekšsēdētāju, es saņēmu savu ilgi gaidīto tiesas spriedumu.
Te nu gan jāpiebilst, ka tiesas priekšsēdētāja bija tik laipna un sniedza arī rakstisku atbildi uz manu iesniegumu, kurā nav ne viena vārda, kas liecinātu, ka tiesas priekšsēdētājai nepatiktu vai ka viņa būtu neapmierināta ar to, ka tiesas pārkāpj likumos norādītos termiņus. Gluži pretēji – vēstule bija pilna ar atrunām par pārslodzi un to, ka man jau tas nokavētais termiņš neko nemaina, ka es tik un tā varu to spriedumu pārsūdzēt. Man tikai neatbildēts palika jautājums – vai tad, ja es nokavēšu termiņu ‘pārslodzes dēļ’ – vai tiesa pieņems manu nokavēto apelācijas vai kasācijas sūdzību? Līdzšinējā prakse rāda, ka nepieņem gan! Tad nu – kādēļ tāda dubultmorāle?

Tiesas un viņu izpratne konfidencialitāti un personu datu aizsardzību

Otra stāsta daļa ir par negaidīto „Ziemassvētku brīnumu”, ko man sagādāja Rīgas Apgabaltiesa. Tai vakarā, kad ierados Rīgā, mans brālis man paziņoja, ka pirms pāris denām pienācis man adresēts sūtījums no Rīgas Apgabaltiesas. Tā kā jau iepriekš biju www.tiesas.lv izpētījusi, ka vienā no lietām otra puse ir iesniegusi kasācijas sūdzību, tad jau sen gaidīju šo sūtījumu. Man tikai bez gala pārsteidza aploksnes izmērs – tā bija negaidīti bieza! Ar lielu interesi vēru aploksni vaļā, brīnīdamās, kas man tik daudz tur sarakstīts. Izrādās, ka man domātas bija tikai pirmās 4 lapas. Bet visas pārējās (65 lapas!) bija sūtītājam ‘nejauši līdzi paķērušās’. Papētīju dokumentus un biju mērenā šokā – tur bija vēl 21 citam adresātam domātas vēstules – kasācijas un blakus sūdzības un paskaidrojumi no citām lietām, tiesas sarakstes ar tiesu izpildītājiem utt. Pilnīgi visi dokumenti saturēja kā aizsargājamus personas datus, tā arī konfidenciālas lietas un pat komercnoslēpumus.
Protams, es kā godīgs un apzinīgs cilvēks, nesu visus šos dokumentus atpakaļ uz tiesu. Tā, kā savu sašutumu par tiesas darbu biju paudusi arī Tviterī, tad man uz tiesu līdzi pieteicās iet arī LTV Panorāma (sižetu skatīt bloga beigās).
Arī šajā gadījumā rakstīju tiesas priekšsēdētājai oficiālu iesniegumu un lūgumu skaidrot, kā tas vispār ir iespējams, ka man tika nosūtītas tik daudz man neadresētas vēstules. Protams, saņēmu arī atbildi no Rīgas Apgabaltiesas. Tajā bija gan pateicība par manu godprātību un dokumentu atdošanu, gan kārtējā attaisnošanās, ka tas viss noticis pārslodzes dēļ. Un tāpat kā iepriekš minētajā gadījumā – nevienā mirklī tiesas priekšsēdētāja neatzīst, ka kaut kas noticis ne tā. Viss ir vislabākajā kārtībā, mūsu problēma ir nevis nolaidība vai nevīžība, bet gan pārslodze un ‘cilvēciskais faktors’. Man jau nu gan šķiet, ka cilvēciskais faktors var būt 1 vai 2 lapu netīša piespraušanās līdzi un nevis 65!

Kādi secinājumi no tā visa? Jā, iespējams, tiesās patiesi ir pārslodze. Bet, kā rāda ziņās, tiesneši arī pārslodzes apstākļos mēdz ceļot pat nepaņemot oficiālus atvaļinājumus (vai agrāk/ilgāk par oficiāli paredzēto). Līdz ar to, šaubos, vai visu vajadzētu norakstīt tikai un vienīgi uz pārslodzi. Ir jāmainās attieksmei un tiesiskai apziņai. Ja tiesas priekšsēdētāji vienā korī ar citiem tiesnešiem dziedās dziesmu, ka pārslodzes dēļ var arī pārkāpt likumu, tad tas būs tikai pašsaprotami, ka Latvijā reiz pienāks tā diena, kad vairs nevienu neuztrauks tas, kas rakstīts likumā. Būs vispārēja patvaļa, nevienam nekas nerūpēs un neviens nekādus nodokļus nemaksās. Un tad arī tiesnešiem pelnīti pienāks tā diena, kad nebūs naudas viņu algu izmaksai. Ne lielo, ne mazo algu, ne to, kas garantē tiesu neatkarību, ne to, kas turēs viņus īsā politiķu saitītē. 

Jāmainās ir mums visiem, jāmainās ir attieksmei un izpratnei par to kā tas ir – dzīvot tiesiskā valstī, ka patiesi visiem ir jāievēro likumi. Mums ir jāsaprot, ka nav tādu, kas attiecībā uz likumpārkāpumiem ir pārāki pār citiem.

Un to arī es no visas sirds novēlu arī visiem Jaunajā Gadā – lai mums visiem kopā izdodas mainīt šo kroplo un puvušo sistēmu, kur kāds domā, ka viņš ir vienlīdzīgāks par pārējiem. Lai mums visiem izdodas!