svētdiena, 2010. gada 17. oktobris

Palīdzēt ar cieņu jeb cilvēki kastēs

Pirms pāris nedēļām, kad biju Latvijā, sanāca piedalīties seminārā par stereotipiem „Cilvēki kastēs”. Pasākuma īpašais viesis bija Slovēnijas Āfrikas centra vadītājs Max Zimani, kurš dalījās pieredzē, kā Āfrikas centrs Slovēnijā cīnās ar stereotipiem par Āfriku. Viņi ir ieguldījuši fantastisku darbu, izejot cauri visām mācību grāmatām, kur rakstīts par Āfriku, un sniedzot ieteikumus nepieciešamiem uzlabojumiem, lai mācību grāmatas būtu no stereotipiem brīvas, lai nebūtu tā, ka vienīgās lietas, ko cilvēki par Āfriku zina, būtu nabadzība, bads, karš, bēgļi un eksotiski safari dzīvnieki. Neviens nenoliedz, ka šīs lietas ir Āfrikas sastāvdaļa, bet tās nav vienīgās. Šajā milzīgajā un krāšņajā kontinentā ir arī daudz kā laba, priecīga un lepoties vērta.

Tāpat Max Zimani dalījās pieredzē veikto monitoringu presei, bērnu grāmatām un labdarības kampaņām. Tā kā pati esmu vairākus gadus darbojusies labdarības jomā, tad tieši pēdējais mani uzrunāja visvairāk: kā mēs palīdzam? Vai stāstot dramatiskus stāstus un publicējot sirdi plosošas bildes cienām tos, kam vēlamies palīdzēt? Vai nav tā, ka nolūkā uzrunāt ziedotājus, patiesībā tiek kultivēti stereotipi un pazemoti tie, kam palīdzība domāta? Vai palīdzam tādēļ, ka patiesi vēlamies kādam palīdzēt, vai tādēļ, ka vēlamies justies pārāki pār tiem ‘mazajiem un nožēlojamiem cilvēkiem’?

Visā Eiropā, bet jo īpaši te, Lielbritānijā, ir ļoti strikti noteikumi attiecībā uz bērnu fotografēšanu. Bez rakstiskas vecāku atļaujas to nevar darīt. Tāpat obligāta prasība ir izskaidrot gan vecākiem, gan pašam bērnam kādiem nolūkiem šīs fotogrāfijas tiks izmantotas. Un tas tiek darīts, lai neaizskartu šo cilvēku cieņu un pasargātu viņu privātumu. Bet vai tas vienmēr tiek darīts attiecībā uz bērniem, kam it kā vēlamies palīdzēt? Vai tas, kurš fotografējis ubagojošu bērnu Āfrikā, vienmēr iedomājas pajautāt atļauju šī bērna vecākiem un vai ir izskaidrojis, ka šo fotogrāfiju izmantos stāstot par nabadzību visā kontinentā?

Kāda sakritība – tieši šobrīd, kad rakstu šīs rindas, pa TV rāda Save The Children reklāmas klipiņu, kur aicina ziedot naudu bērniem-bada cietējiem. Zīmīgi, ka reklāmā rāda tikai un vienīgi afrikāņu izcelsmes bērnus. Skaidrības labad jāmin, ka Save The Children darbojas visā pasaulē un palīdz ne tikai bērniem Āfrikā, bet arī citviet. Arī tepat Lielbritānijā. Turklāt, reklāmā netika minēts, ka palīdzība domāta badacietējiem tieši Āfrikā. Tad kādēļ reklāmas klipiņā rāda tikai afrikāņu izcelsmes bērnus?

Manā ieskatā šāda reklāma tikai vairo stereotipus, ieliek cilvēkus kastītēs, kurās viņi nemaz nevēlas būt.

Te nu jāsaka, ka katram palīdzēt gribētājam būtu jāatceras teiciens „nedari otram to, ko nevēlies piedzīvot pats” un sev jāuzdod jautājums, vai viņi paši būtu ar mieru apmainīties lomām? Vai spētu iekāpt to cilvēku kurpēs, iejusties tā cilvēka ādā?

Jāteic gan, ka man kā latvietei Norvičā arī nācies piedzīvot to, kā tas ir, ka labdari nodarbojas ar stereotipu kultivēšanu par Latviju un latviešiem. Te ir tāda vietējā labdarības organizācija „Hope for Latvia” (Cerība Latvijai), kas zīmē Latviju kā visnabadzīgāko vietu Eiropā, turklāt to pamatīgi dramatizējot, ka „simtiem tūkstošu” latviešu dzīvo nabadzībā.

Man ir nācies iepazīties ar cilvēkiem, kas ir ziedojuši šai organizācijai, un kas līdzjūtīgi man ir teikuši: „Nu jā, jūsu valstī jau tā nabadzība ir briesmīga. Cik labi, ka esat šeit, prom no tās nabadzības!”
To dzirdot, gribas skaļi kliegt: „Es nebēgu no nabadzības! Es Latvijā dzīvoju labi! Jā, Latvijā ir problēmas! Jā, Latvijā ir arī nabadzība! Jā, daudziem Latvijā nepieciešama palīdzība! Bet nevajag jau visus uzskatīt par nabagiem!”

Norviča nav liela pilsēta, iepazinu arī cilvēkus, kas darbojās šajā organizācijā. Sākumā viņi šķietami bija ieinteresēti sadarboties, tikās ar mani. Izrādās, ka lielākā daļa šo labdaru nemaz nav bijuši Latvijā un nekad paši nav redzējuši reālo situāciju. Viņu raksti top, pamatojoties uz kādu citu atstāstījumiem un dažkārt pat apšaubāmiem interneta avotiem. Bet uzzinot manu viedokli, viņiem tas nelikās simpātisks. Viņiem tak labāk patīk zīmēt Latviju visdrūmākajās krāsās, safotografēt miskastes un netīrību. Viņiem šķiet, ka viņi zina labāk. Bet vai tad miskastes un netīrību nevar atrast pat visbagātākajā valstī?

Dabiski rodas jautājums, vai tiek cienīti tie, kam tiek palīdzēts? Vai ir pajautāts pašiem latviešiem, vai viņi grib sev šādu cerību?

Un te nu katram latvietim, kam nepatīk Hope for Latvia kampaņā izmantotie miskastu skati, var tikai pajautāt sev: vai mēs paši neizmantojam miskastu skatus, kad vēlamies palīdzēt kādam citam, piemēram, Āfrikā? Vai nav tā, ka kultivējam tikai vienu, mūs interesējošo viedokli? Ja tā ir, tad ir laiks mainīt to!  

Taisot jebkuru kampaņu, ir jāatceras,  ka būtiskākais ir nevis kampaņa pati par sevi, bet gan tie cilvēki, kuriem tu grasies palīdzēt. Tāpat vienmēr jāatceras šis pavisam vienkāršais likums - nedari otram to, ko nevēlies piedzīvot pats!

pirmdiena, 2010. gada 4. oktobris

Jautrās vēlēšanas & 5minūte slavas, kas īsti nepienāca :)

...ceļš

Vēlēšanu rītā ilgi gulēt nevarēju - vilciens uz Londonu bija nedaudz pēc 9iem, tādēļ jāpošas bija žiperīgi. Vēl malkojot rīta kafiju iemetu aci netā – viss burtiski mutuļoja vēlēšanu zīmē. Pirms izbraukšanas pārliecinājos, vai somā ir gan pase, gan vilciena biļetes. Somas ne visai lielā izmēra dēļ mirkli kavējos pārdomās – kas man šodien svarīgāk – ņemt līdzi fotokameru vai lietussargu (abiem somā vieta nepietika). Tā kā fonā BBC laika ziņu stāstnieks vēstīja ar saulainu dienu bez nokrišņiem, nolēmu priekšroku dot fotokamerai (ak, tavu naivumu!).
2 stundu garais un gandrīz 200 km tālais ceļš pagāja garās dilemmās starp miegu un līdzpaņemto Rīgas Laiku. Rītupa un Ķīla diskusija mani tomēr pārliecināja, un ceļu pavadīju intelektuālās pārdomās par Latvijas ideju konkurences trūkumu un to, ka būt pirmajam ciemā nav liela māksla, ja nav citu piedāvājumu.


...žurnālisti

Pāris dienas atpakaļ mani uzmeklēja kāds LNT žurnālists, jo gribot intervēt kādu, kas mēros garu ceļu uz Londonu, lai nobalsotu. Tā kā žurnālists ceļu pie manis bija atradis caur mūsu kopēju draudzeni, tad nolēmu neatteikt interviju, īpaši jau tādēļ, ka visi citi atsakoties. Kad informēju par laiku, kad ieradīšos vēstniecībā balsot, neapdomīgi atklāju, ka ieradīšos ar vilcienu un ka mani vilciena stacijā sagaidīs brālēni.
Un tā jau ir ar žurnālistiem – iedod tik mazo pirkstiņu un paņems ne tikai visu roku, bet pat visu ķermeni. Tad nu puisis (žurnālists) nāca klajā ar visādām idejām – kā brauks uz mājām (manām vai brālēnu), filmēs kā meklē pases, kā apspriež par ko balsot, protams, skati vilcienā, sagaidīšana un balsošana – kā viņš teica – izveidot „dramaturģiski perfektu sižetu”. Tad nu es ņēmos atvēsināt iekarsušo puisi un teicu, ka pietiks ar vilciena skatiem & interviju. Tā nu, kāpjot laukā no vilciena, biju gatava, ka mani sagaidīs kamera. Izkāpjot no vilciena, gan nekas neliecināja par žurnālistu klātbūtni (kaut arī viņi zināja kurā vagonā es būšu), bet ceļā uz izeju pamanīju kameru, kas izmisīgi filmēja visu cilvēku plūsmu. Kad pati pieteicos, ka esmu īstā, ko visticamāk gaidīja – noskaidrojās, ka puiši nebija paspējuši, jo vilciens ieradās ātrāk. Tad nu sekoja skati kā es staigāju pa tukšu vagonu, kā kāpju (vienīgā) laukā no vagona, utt.
Tā kā vilciens bija ieradies ātrāk – arī mani sagaidītāji brālēni Jānis un Uldis vēl nebija ieradušies. Tad nu es zvanīju viņiem, kur viņi ir. Filmētājiem tas iepatikās, bet viņi nepaspēja uzfilmēt reālo zvanu, tādēļ man tas bija jānotēlo vēl kādas 3 reizes. Arī brālēna Jāņa ierašanos filmētāji bija veiksmīgi palaiduši garām, tādēļ mums bija neliels aktierkino: es lūkojos stacijā pēc brālēna, līdz filmētājs deva ziņu, kad es viņu drīkstu ieraudzīt un tad kadrā ierodas viņš – tam seko tuvplāni ar radu laimīgu apskaušanos. Smiekli mums nāca abiem... bet nu – ja jau mums jāpopularizē laba doma – ka balsot ir jābrauc neskatoties uz attālumu – tad nekas cits neatliek – jātēlo vien ir. Brālēns Uldis atsūtīja sms, ka sagaidīs mani tajā metro stacijā, kas pie vēstniecības. Viņu tad vairs negaidījām. Vēl pirms došanās tālākā ceļā, tur pat stacijā arī bija diezgan gara intervija ar mani – par to kāpēc es mēroju tādu gabalu, kāpēc tas vispār ir svarīgi utt.
Pa ceļam starp London Liverpool Street dzelzceļa staciju un Baker Street metro staciju mums pievienojas arī brālēns Uldis, viņa sieva Eng un mana bijusī dzīvokļa biedrene Sniedze (kas arī uz Londonu mēroja teju 200km no Bristoles). No metro stacijas līdz vēstniecībai žurnālisti vēl safilmēja virkni skatus. Lai tie skaistāki, man pat iedalīja Latvijas karodziņu, ar ko pavicināties. Pie vēstniecības mūs pārsteidza lielās rindas. Nu ko – kolektīvi stāvējām rindā. Tur, laimīgā kārtā rindā pāris metrus aiz mums pamanījām arī manu draudzeni Elīzu, ko es brutālā veidā piespiedu pārkāpt UK etiķeti (te neviens nelien rindai priekšā!) un pievienoties mums. Žurnālisti pievērsās arī pārējo ļaužu intervēšanai, bet mēs tajā laikā nebeidzām priecāties par atkalredzēšanos. Tā nu kolektīvi čalojot nosecinājām, ka brālēnam Jancim šīs būs pirmās vēlēšanas dzīvē. Iemesls svinībām tūdaļ pēc svinīgā akta!
Nokļūstot šaurajā vēstniecības foajē, kur bija izvietots vēlēšanu iecirknis, vēstniecības darbinieku pārzinātāja Elīza atzina, ka pilnīgi visi vēstniecības darbinieki ir iesaistīti vēlēšanu procesa nodrošināšanā. Mani vēlētāju sarakstā piereģistrēja vēlēšanu komisijas loceklis, kas ikdienā ir vēstniecības šoferis. LNT kameras turpināja kārti tvert kadrus ar mani parakstāmies, saņemot zīmogu pasē, pētot biļetenus, tos aizpildot un aploksni (pilnu!) iemetot urnā.
Tā kā būtiskākais dienas darbs bija izdarīts – nobalsots... un arī žurnālistiem tika dota iespēja piefilmēt visu nepieciešamo patriotiskai audzināšanai, tad laimīgi atvadījāmies no žurnālistiem un jautrā kompānijā devāmies Soho virzienā.


...kas notika?

Tikai vēlāk uzzināju, ka no visas tās ņemšanās un intervēšanās žurnālisti parādīja tikai vilciena skatus. No garās intervijas ar mani ne miņas. Un tad nu man bija no sirds jāsmejas: es vienkārši nerunāju tos tekstus, ko viņi visu laiku sagaidīja un, patiesībā, visu laiku mutē lika.
Nu iedomājaties: lielākoties, jau uzdodot jautājumu, man jau tika piedāvāti atbilžu varianti: „Kādēļ jūs devāties tik lielu gabalu, lai nobalsotu? Vai jūsuprāt šīs vēlēšanas ir būtiskas un izšķirošas Latvijas nākotnei?” Un tā vietā lai es ar lielu dramatismu paziņotu, ka Latvija ir briesmās, es viņiem teicu, ka, manuprāt, iespēja balsot demokrātiskās vēlēšanās ir privilēģija, ko mēs nedrīkstam nenovērtēt. Atgādināju, ka tieši šobrīd Z-Korejā valsts vadītājs tiek nozīmēts kompartijas kongresā, kur vara jau 3 paaudzē tiek nodota vienai ģimenei. Atgādināju, ka vēl pirms 20 gadiem Latvijā nevarēja tā brīvi balsot, ka tiesības balsot ir vērtība, kas ir jāizmanto. Bet, šķiet, priekš viņiem es iebraucu pārāk dziļos un filozofiskos ūdeņos.
Nu jā, vēl jau bija jautājumi no sērijas – „Kā skaidrot to, ka jau pirmajās stundās Latvijas vēstniecībā Londonā ir nobalsojis rekordliels vēlētāju skaits? Kādēļ Lielbritānijas latviešiem ir tik svarīgi balsot? Iepriekšējos gados tāda aktivitāte nav vērota, kādēļ tieši šogad tāda aktivitāte?” Un, protams, es atkal nesāku stāstīt, ka Latvija briesmās un ka trimdīšiem jāmetas palīgā. Es tikai pasmaidīju un teicu, ka, manuprāt, šobrīd Lielbritānijā dzīvo daudz vairāk latviešu nekā tas bija pirms 4 gadiem, tādēļ arī vairāk balsotāju. Nu redz, atkal nekāda dramatisma manis teiktajā. Neinteresanti.
Savukārt, kad mani lūdza komentēt to, ka iecirkņi Lielbritānijā ir tik maz un lielai daļai latviešu tie ir grūti sasniedzami, es atbildēju, ka tas jau ir tikai loģiski un ka aizbraucējiem ar to jārēķinās. Mēs neesam Latvijā, bet gan pavisam citā valstī, līdz ar to Latvijas valsts nevar mums nodrošināt vēlēšanu iecirkņus ik uz soļa. Pat tad, ja mūsu te ir daudz. Katram latvietim trimdā ir jārēķinās, ka balsošana var sagādāt neērtības.
Tas nu pilnīgi noteikti nebija tas, ko viņš bija gaidījis.
Nu tad žurnālists ķērās pie pēdējā salmiņa – viņam dikti patika manā iepriekšējā bloga ierakstā minētā līdzība ar maciņu un atslēgām. Viņš dikti gribēja, lai es to atkārtoju. Tas gan man bija grūti – nespēju precīzi atcerēties rakstīto vārds pa vārdam! Pārrakstījām šo te vairākas reizes. Bet es tak neesmu robots – es tak nerunāju iepriekš iekodētus tekstus! Beigās viņi likās mierā.
Lai nu kā – sausais atlikums no visas garās intervijas – bija tas, ka nebija nekas. Rādīja sižetu, kur es staigāju pa tukšiem vagoniem, kur vicinos ar karodziņu, bet nesaku neviena paša vārda. Toties runāja citi – tie, kas teica, ka jābalso, lai glābtu Latviju un lai varētu atgriezties Latvijā. Dramatisms bija panākts.
Bet nu, štrunts ar visiem tiem žurnālistiem!


...tusiņš

Dodoties Soho virzienā mums bija 2 mērķi – paēst un apciemot manu dārgo draugu Māri. Tā kā Māris bija apciemojams tikai pēc 2iem, tad izvēlējāmies vispirms doties paēst. Uldiņa sieva Eng ir īstena austrumu virtuves pārzinātāja, kuras eksperta viedoklim ļaujos ne pirmo reizi. Un to nekad neesmu nožēlojusi. Arī šoreiz viņas izvēli varu tikai slavēt un slavēt. Viņa mūs aizveda uz China town, kur kādā no neskaitāmajiem ķīniešu restorāniem viņa pasūtīja virkni eksotisku ēdienu, bet mēs visi baudījām pa bišķītim no visa kā. Tā nu es uzzināju, kā garšo pīļu mēlītes un ka tajās ir kauliņš. Tāpat uzzināju, cik daudz dažādos un bezgala garšīgos veidos var pagatavot garneles, liellopu, dārzeņus un daudz ko citu. Siekalas saskrien mutē, atceroties vien!
Pēc fantastiskās maltītes visi kolektīvi devāmies ciemos pie Mārīša. Viņš gan zināja, ka es nākšu ciemos, bet viņš nezināja, ka būsim 6. Viņš bija tik bez gala priecīgs par tādu latviešu piebirumu, ka nekavējoties sameklēja Latvijas sarkan-balt-sarkano karogu un piesprauda pie sienas, bet no skapīša izvilka īpaši latvisko piedevu – Latvijas Melno Balzāmu. Ja jau atzīmējam Latvijas Republikas 10.Saeimas vēlēšanas, tad tā kārtīgi un pa latvisko! :)
Māris ir izcils paraugs viesmīlībai un iekļaušanai. Mēs visi tikām iesaistīti visā – gan kafijas taisīšanā, gan galdu un sēdvietu sabīdīšanā, gan galdu nokopšanā, gan citu klientu apkalpošanā. Atmosfēra absolūti nepiespiesta un bezgala priecīga. Katram, kas pie Mārīša ieradās, viņš ar lepnumu stāstīja un rādīja: tas viss stūris pilns ar latviešiem! Un tauta sajūsmā uzgavilē! :)
Tā nu pāris stundas priecīgi čalojām pie Mārīša, līdz Uldis un Eng devās savās gaitās, bet mēs ārējie – pavadīt Sniedzi uz autobusu. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas, izrādās, bijis viņai jebkad garākais ceļš no Londonas līdz Bristolei: viņa izbrauca ap 5iem vakarā, bet mājās bija pēc 1iem naktī, jo uz ceļa bija nopietni sastrēgumi.
Tad nu mēs – atlikusī trijotne – Elīza, Jancis un es nolēmām doties skatīt kādu galeriju, ko Jancis zināja teikt kā labu esam. Diemžēl kad ieradāmies tur, redzējām tikai durvju sargu, kurš mūs aicināja nākt rīt. Nu ne ko! Laika jau vēl bija un nolēmām doties uz Daugavas Vanagu bāru, jo tur esot sagaidāms latviešu tusiņš. Pa ceļam Elīzu sazvanīja draugi, kas arī vēlējās viņu redzēt vēl šajā vēlēšanu dienā, tad nu mēs ar Janci palikām divatā.

...mājupceļš

Kaut arī Daugavas Vanagu bārs bija pilns ar latviešiem un gaisā nepārprotami virmoja alus aroms, tomēr par īpaši sirsnīgu latviešu kopā sanākšanu tur nekas neliecināja. Tā kā man līdz mājupceļa vilcienam (ar fiksēto biļeti plkst.20:00) bija palikusi nedaudz vairāk kā stunda, tad kļuvu nedaudz tramīga un nolēmām tur ilgi neuzkavēties. Kā izrādījās, tuvākā metro līnija 'Central' slēgta. Arī Piccadilly un vēl viena slēgta. Pamanījām autobusu, kas dodas uz King’s Cross (kas ir kādas 3 metro pieturas no manas Liverpool Street dzelzceļa stacijas), tad nu nolēmām lekt iekšā autobusā. Protams, bez lieliem pārsteigumiem – Londonas virszemes transports ir i z c i l i lēns. Diemžēl autobusa maršruts ved pa ielām gar Hyde Park un Oxfrord Street, t.i. ielām, kur vienīgā tuvākā metro līnija ir tā pati Central, kas nestrādā. Tuvāk Oxfrord Street gan parādās citas metro līnijas, bet tās galīgi nevar mani aizvest pa taisno uz Liverpool Street. Laiks iet un es kļūstu arvien nervozāka. Līdz King’s Cross laikā varam arī nenokļūt. Kad līdz manam vilcienam ir atlikusi mazāk kā ½ stunda, bet autobuss knapi veicis pusi no ceļa līdz King’s Cross, tiek pieņemts radikāls lēmums – ņemt taksi.
Taksis gan uzreiz saka, ka negalvo, ka mūsu prasītajās 15 min iekļausies, bet darīs ko varēs. Gods, kam gods – taksists laikam jau ne pirmo dienu Londonā strādā – izvēlās visādas mazas ieliņas & apvedceļus, lai apbrauktu sastrēgumus. Viss jau šķita labi, līdz vienā mirklī kā nez no kurienes iznirst liels uzraksts „Ceļš ir slēgts” un liela bulta atpakaļ uz galvenajām, sastrēgumiem pilnajām ielām. Nu neko darīt! Taksists turpina visādus viltīgos manevrus un ved pa visādām interesantām ielām... bet manas acis neatraujas no pulksteņa. Mans rokas pulkstenis ir ar „psiholoģisko elementu”, t.i. vismaz 3 minūtes ātrāks, turklāt – bez konkrētas, skaidri saskatāmas ciparnīcas. Tas manu stresu tikai palielina. Paralēli jau tiek tapināti plāni „B” un „C”. No jauna pirkt vilciena biļeti pēdējā mirklī ir ļoti dārgi – vairāk kā Ls 40. Tad nu domāju: varbūt, ja paspēju kaut kā vismaz aptuveni tai laikā izskriet cari elektroiekārtām, kas pārbauda biļetes, tad varēšu vismaz mēģināt iesēsties nākamajā, kas aties pēc 30 min, bet konduktoram lauzītā pusangļu valodā tēlot tūristu, kas tikko nokavējis vilcienu un nezina, ka ar tā biļete neder nākamajam braucienam. Tas 20:30 gan, laikam ir viens no pēdējiem vilcieniem, kas vispār iet uz Norwich. Bet nu neko. Jāmēģina. Ja tas neizdodas, tad nekas cits neatliek, kā braukt mājās ar autobusu, bet par to arī vairs neesmu pārliecināta, ka tik vēlu vēl kursē. Jancis piedāvā, ka varu mēģināt palikt pie viņa kojās. Ērti jau nebūšot, bet nu vismaz kaut kas. Plāni „B” un „C” uzcepti... bet vēl aizvien ceram uz brīnumu. Kad tuvojamies stacijai – iegrūžu visu savu naudu, kas man makā bija, Jancim rokās un lūdzu, lai viņš samaksā, bet es skriešu uz vilcienu un mēģināšu darīt, ko varēt. Sarunājam, ka viņš, pēc norēķināšanās ar taksistu arī dosies uz staciju (uz 9. vai 10. platformu) lūkot, kas man izdevies un kas ne. Sirds sitas tik strauji kā vēl nekad: mans rokas pulkstenis rāda, ka viss jau nokavēts, bet tik un tā skrienu. Stacijā ierodos 20:02. Teorētiski par vēlu. Bet izmisumā meklēju uz tablo – no kuras platformas (9. vai 10.) vilciens atgājis, lai mēģinātu vēl iečekoties. Man par lielu pārsteigumu uz tablo redzams uzraksts, ka vilciena London-Norwich, kam jāatiet 20:00, atiešanas laiks atlikts uz 20:02(?!?). Bet platformas numurs nav norādīts. Pie 9 platformas, no kuras parasti atiet vilcieni uz Norwich milzīga ļaužu drūzma. Man galvā tikai viena doma – jāpaspēj! Pieskrienu pie platformas – bet tur novilkti norobežojumi priekšā peronam un darbinieks kaut ko cītīgi stāsta. Tā kā esmu ieradusies uz stāsta beigām – neko daudz nesaprotu. Dzirdu tikai pēdējos vārdus: „vilciens noteikti aties tuvāko 60 minūšu laikā, jums ir jāuzgaida kaut kur netālu!”. Tfū! Vismaz neesmu nokavējusi!!!! Pēc tam, kad lielākā drūzma izklīdusi, pie darbinieka vēlreiz precizēju, kas ir noticis. Izrādās maršrutā London-Norwich kaut kur ir noticis nelaimes gadījums – vilciens ir notriecis cilvēku, tādēļ tur šobrīd strādā ārsti un policisti, bet līnija ir uz laiku slēgta. Pa to laiku man pievienojies arī Jancis un mēs kopīgi priecājamies, ka mums neizprotamā kārtā tomēr esam paspējuši un nav jāpērk jaunas biļetes, nav jāmeklē autobusu saraksti un nav jānakšņo kojās. Protams, bez gala žēl cilvēka, kas notriekts (kā pēc tam teica ar vilciena kompāniju saistīti cilvēki – kārtējais pašnāvnieks!). Lai nu kā – paspējām iepirkt vēl kaut ko uzkožamu un dzeramu vakariņām un tad arī sekoja paziņojums, ka visi pasažieri uz Norwich’as vilcienu tiek aicināti kāpt vilcienā. Nepagāja ne 40 min un vilciens devās Norwich’as virzienā. Vilciens mājupceļā gan nedevās pa parasto London-Norwich maršrutu, bet gan kādu posmu pa apkārtceļiem, apbraucot negadījuma vietu. Tas, protams, nozīmēja, ka vilciens brauca ilgāk un mājās biju krietni, krietni vēlāk. Norwich mani sagaidīja ar pamatīgu lietu, kā rezultāta nācās nožēlot rīta lēmumu atstāt mājās lietussargu. Tā nu izmirkusi un piekusi biju mājās īsi pirms pusnakts.
Toties – mājās mani sagaidīja prieka vēsts par Vienotības uzvaru. Pārsteigums par ZZS necerēti lielo atbalstu, PLL sakāvi un citādiem vēlēšanu niekiem.

Kopumā ņemot – diena piedzīvojumiem pilna un to pavisam noteikti vēl ilgi atcerēšos! :)


LNT sižetu par balsotājiem Londonā skati ŠEIT>>