piektdiena, 2010. gada 30. jūlijs

Etniskais bubulis

Kamēr veltīju laiku jaunu zināšanu ieguvei un jaunajai Zvannieku mājas lapai, nesanāca laika blogošanai. Bet nu esmu atpakaļ ar pārdomām par etnisko bubuli Latvijā.

Pēdējā laikā Latvijas masu saziņas līdzekļos arvien vairāk sanāk lasīt dīvainas lietas: vieni politiķi priekšvēlēšanu skurbumā aicina latviešus vairoties, citādi Latvijai vajadzēšot atvērt durvis imigrācijai. Citi, savukārt, pēta etnisko spriedzi Latvijā un draud ar pilsoņu kariem kā Biškekā. Vēl citi, pa ieradumam, pirms vēlēšanām kliedz "krievi nāk".

Bet man kā tādam runcim Leopoldam gribas teikt "bērni, dzīvosim draudzīgi!"

Vēsture mums rāda, ka cilvēki ir ceļojuši, mainījuši dzīvesvietas laiku laikos. Migrācija nav nekas svešs jau gadu tūkstošiem. Arī latvieši ir ceļojuši un uz dzīvi citur pārcēlušies izsenis. Un tomēr - kādēļ tāda pretestība imigrācijai? Kādēļ tāda etniskā spriedze?
Nav jau šaubu - Latvijas vēsture ir tāda, kāda tā ir. Un tieši vēsture (īpaši pagājušā gadsimta notikumi - okupācija un politiskā režīma maiņa) ir galvenais iemesls latviešu bailēm no iebraucējiem un ar to saistīto etnisko spriedzi. Vēsturi mēs mainīt nevaram. To mēs visi mācamies, lai nepieļautu iepriekš pieļautās kļūdas. Bet vislielākā kļūda ir iestrēgt vēsturē un atteikties skatīties šodienas realitātei acīs.
Jā, Latvija pus gadsimtu bija okupēta, mākslīgi tika ievesti cilvēki no visas plašās PSRS, kas līdz pat šai baltai dienai nespēj asociēt sevi ar šo valsti - neatkarīgo Latviju. Daudzi no viņiem nevēlējās Latvijas neatkarību un vēl aizvien dzīvo atmiņās par labajiem PSRS laikiem. Tai pašā laikā - viņu neapmierinātība ar politiskā režīma maiņu nebija tik liela, lai viņi dotos uz vietu, ko uzskata par savu etnisko dzimteni. Viņi palika.
Protams, saprotamu politisku apsvērumu dēļ viņiem Latvijas pilsonību nepiešķīra. Atļaušos apgalvot - tas tajā brīdī bija pamatots un attaisnojams lēmums, jo faktiski tas bija vienīgais veids, kā tad 'noturēt' Latvijas jaunatgūto neatkarību.
Un tomēr - tas radīja milzīgu plaisu sabiedrībā. Tā ir plaisa, kas vēl tagad - pēc 20 neatkarības gadiem ir kā asiņojoša brūce, kurā katrs, kam nav slinkums, var iekaisīt sāli.
Es nebūšu oriģināla, sakot, ka šajos 20 neatkarības gados Latvijā faktiski nav realizēta efektīva integrācijas politika. Redzot, kā Integrācijas lietu sekretariāts dalīja integrācijas naudu etnisko minoritāšu nacionālajiem tusiņiem un nevis pasākumiem, kas ir patiesi uz integrāciju vērsti, bija skaidrs - Latvijā ar vārdu integrācija tiek saprasts: tu tur pa sevi, es te pa sevi.
Un te nu mēs esam - katrs pats par sevi - divkopienu valstī ar etnisko spriedzi. Vieniem ir aizvainojums par pagātnes nodarījumu (okupāciju), citiem ir aizvainojums par šodienu (nepilsoņa statusu, utt). Bet cik ilgi tas tā turpināsies? Šāda spriedze nav palīdzoša ne vieniem ne otriem. Vai tiešām nav pienācis laiks norakt pagātnes kara cirvi un skatīties kā mēs varam veidot nākotni kopā tā, lai visi ir ieguvēji?
Kaut arī Saskaņas Centra pētījums man šķiet ļoti tendenciozs un daudzviet arī naidu kurinošs, tomēr - uzskatu, ka šo jautājumu pētīt vajadzētu. Nevis partijām, lai tās varētu ar šiem datiem manipulēt un radīt vēl lielāku etnisko spriedzi, bet gan valdībai un valsts politikas realizētājiem - ierēdņiem. Labāk vēlu nekā nekad, mums ir jānoskaidro iemesli kādēļ vēl aizvien tik liela Latvijas sabiedrība jūtas atstumta un nepieņemta, kādēļ vēl aizvien ir tik daudz to, kas nav naturalizējušies un ieguvuši Latvijas pilsonību. Un vēl vairāk - šis jautājums ir ne tikai jāpēta, bet ir jāizstrādā arī darbības plāns mērķtiecīgai sociālās un etniskās iekļaušanas programmai.
Bez tam - integrācija  ir divvirzienu process - gribēšanai un sapratnei ir jābūt no abām pusēm - gan imigrantiem jāvēlas integrēties, gan latviešiem jāgrib viņus pieņemt. Bet galvenajam integrācijas impulsam jābūt politiskās gribas līmenī. Ir jābūt skaidrai izpratnei - migrācija ir šīsdienas realitāte un mums ir jābūt skaidram plānam kā mēs imigrantus integrējam.
Piemēram, Lielbritānijā, kur ir ļoti liels imigrantu skaits (tajā skaitā kādi 70 tk letiņu) par šo jautājumu tiek nopietni domāts: iebraucējiem ir iespēja par brīvu apgūt angļu valodu, īpašos kursos iegūt pamatzināšanas par valsti, tās vēsturi un likumiem. Daudz tiek domāts par to, lai sadzīvei nepieciešamo informāciju (īpaši tas attiecas uz pašvaldību nodrošinātajiem pakalpojumiem) un tiesisko aizsardzību (īpaši diskriminācijas lietās) imigranti varētu saņemt savā dzimtajā valodā. Imigrantiem tiek nodrošināti karjeras konsultanti (lai cilvēki strādā un nevis dzīvo uz pabalstiem) un psiholoģisks atbalsts, lai tiktu galā ar stresu, kas saistīts ar dzīvošanu svešumā.
Es jau zinu, ka pateicoties Sabiedrības integrācijas fondam arī Latvijā daudzviet var apgūt latviešu valodu. Bet, manuprāt, šo iespēju vajadzētu nodrošināt daudz plašākam cilvēku lokam turklāt tam vajadzētu būt bezmaksas pakalpojumam visiem, ne tikai maznodrošinātajiem.
Mēs, latvieši, jau varam turpināt lepnumā teikt - lai viņi paši mācās latviešu valodu, lai nāk un iegūst pilsonību. Lai viņi vispirms iemācās latviešu valodu un tad varēs saņemt visus pakalpojumus viņiem saprotamā valodā, utt. Bet būsim godīgi -20 gadi ar šādu latviešu lepnumu mūs nekur tālu nav aizveduši. Latvijā vēl aizvien ir divkopienu sabiedrība, kur visi tiek dalīti savējos un viņējos. Ja tas mums nav palīdzoši, tad kādēļ to turpināt?
Varbūt tomēr ir vērts pievērsties nopietnai integrācijas politikai, likt saprast, ka ik viens, neskatoties uz viņa rasi vai etnisko piederību ir gaidīts un gribēts? Sociāli iekļauts un gribēts cilvēks nav tik agresīvs. Ja viņš sapratīs, ka ir šai valstij vajadzīgs, mazināsies aizvainojums un vēlme veikt pretvalstiskas darbības.

Cilvēki, veidosim labāku Latviju, dzīvojot draudzīgāk!

ceturtdiena, 2010. gada 8. jūlijs

Kas liktu aizbraucējiem atgriezies?

Pēc mana iepriekšējā ieraksta izvērsās diskusija par to, kas tieši būtu jādara, lai cilvēki neaizbrauktu, un kas aizbraukušajiem liktu atgriezties? Providus pētniece Dace Akule norādīja, ka emigrējušo iemeslus risinot, risina arī jautājumu par tālākas emigrācijas ierobežošanu. Tad nu šoreiz par aizbraucējiem un to iespējamiem iemesliem atgriezties.

Mans skats uz notiekošo nav diez ko cerīgs: kā jau rakstīju iepriekš – cilvēki aizbrauc un turpinās aizbraukt. Manuprāt, tie, kas aizbraukuši, lēmumu jau ir pieņēmuši. Parasti tas ir vienā virzienā: prom.
Un tomēr, lai tas nebūtu tikai mans viedoklis, nolēmu veikt tādu kā mazu aptauju – sociālajā tīklā Draugiem.lv vairākās domubiedru grupās – aptaujāju cilvēkus, kas aizbraukuši uz Lielbritāniju, Īriju un Kanādu. Jautājums bija pavisam vienkāršs - Kam būtu jānotiek Latvijā, lai jūs vēlētos tur atgriezties?
Aptaujas rezultāti nebūt nav pārsteidzoši – atbildēs bija tieši tas, ko mēs jau visi zinām. Dominēja vispārējs pesimisms un neticība Latvijai, reti kurš izteica vēlmi atgriezties. Daudzi norāda, ka pārcelšanās uz citu valsti (īpaši, ja tas bijis ar visu ģimeni) ir bijis pietiekami sarežģīts un smags process, un nevēlas tam atkal iet cauri.
Apkopojot atbildes, tās varētu iedalīt tādās kā 3 kategorijās:

1) Jāmainās cilvēkiem, to attieksmei. Ar to visbiežāk domāta kultūra un cilvēku savstarpējās attiecības – spēja atvainoties, būt laipnam, tolerantam un godīgam. Cilvēki, kas ir iedzīvojušies Īrijā un Lielbritānijā, uzsver šo nāciju spēju uzticēties. Tieši uzticēšanās ir iemesls, kādēļ tur dzīve ir daudz vienkāršāka, kādēļ ir mazāk birokrātijas. Tam iepretim tiek stādīta Latvijā dominējošā vēlme krāpties, mānīties, kukuļot, un tam sekojošā tendence visu birokratizēt un kontrolēt.

2) Nepieciešamas būtiskas izmaiņas Latvijas politikā. Atbildēs izskan milzīga vilšanās esošajos politiķos, neticība. Ja citās valstīs valsts ir priekš cilvēkiem, tad Latvijā cilvēki ir priekš valsts un valstsvīru iegribu apmierināšanas un maku piepildīšanas. Daudzi uzsver nespēju ietekmēt politiķu lēmumus, politiķu nevēlēšanos sadzirdēt tautas vēlmes, politiķu dubulto dabu pirms un pēc vēlēšanām. Šajā sakarā izskan arī 2 galēji pretēji aicinājumi – boikotēt vēlēšanas, jo ‘nav par ko balsot’ (visi ir blēži) un gluži pretēji – ir jāsaņemas un jādodas balsot, lai kaut ko patiesi mainītu.

3) Un protams, bez pārsteigumiem – galvenais apspriežamais jautājums ir ekonomiskā situācija un ar to saistītās sociālās drošības garantijas. Cilvēki ir gatavi atgriezties, ja viņiem tiktu garantēts darbs un regulāri un pietiekami ienākumi (ar to domāta alga virs Ls 400 ‘uz rokas’, kas turklāt patiesi pārskaitīta uz kontu), ja zinātu, ka slimības vai bezdarba gadījumā valsts spētu parūpēties gan par viņiem, gan par viņu bērniem. Visbiežāk izskanējusī frāze: „vēlos dzīvot un nevis eksistēt”. Salīdzinājumam tiek minēts, ka Latvijā par minimālo algu cilvēkam ir jāizvēlas – pabarot izsalkušos bērnus vai apmaksāt elektrības rēķinu, lai neatslēdz. Turpretim Lielbritānijā ar minimālo algu var ne tikai visus rēķinus apmaksāt, bet pat dzīvot kaut cik cilvēcīgu dzīvi (Lielbritānijā minimālā alga par pilnas slodzes darbu ir apmēram Ls 700).
Bija arī tādi, kas dalījās pieredzē – bija kādu laiku dzīvojuši Lielbritānijā, bet sentimenta vadīti atgriezušies Latvijā. Kādu laiku mēģinājuši cīnīties un dzīvojuši „ar tukšu maku, bez darba, bez nākotnes”, līdz atkal devušies uz Lielbritāniju.
Izskanēja pat doma, ka patiesībā Latvija nemaz nav gatava uzņemt atpakaļ tos aizbraucēju tūkstošus, jo jau tagad reāli Latvijā trūkst gan darba vietas, gan bērnudārzi un labas skolas. Ja Latvija vēlas realizēt mērķtiecīgu tautiešu atgriešanos Latvijā, tad būtu jābūvē rūpnīcas, jārada darbavietas, lai, cilvēkiem atgriežoties, būtu šī garantija par darbu un drošības sajūta par nākotni.
Tāpat kā šķērslis tika norādīts tas, ka atgriežoties Latvijā būtu jāmaksā izveidojusies nodokļu starpība, ko daudzi uzskata par netaisnīgu.
Protams, vienlaikus izvērtās arī diskusija par to, kuram tad šīs izmaiņas jānodrošina – palicējiem vai aizbraucējiem. Daudzi atzina, ka pārmaiņas jāsāk ar sevi: mainoties pašiem cilvēkiem, mainīsies arī valsts. Tajā pašā laikā pārmaiņas ne vienmēr viegli nāk, piedzīvojot neveiksmes un vilšanos Latvijā, cilvēki galvenokārt nolēmuši būt paši savas laimes kalēji – ja nevar mainīt Latviju, tad brauc prom un paši maina savus dzīves apstākļus.

Kā jau minēju – aptaujā neizskanēja nekas tāds, ko mēs jau nezinātu.

Atliek vien skumji secināt: kamēr Latvija nemitīgi meklē savu Nokia un pārbauda Latvijas uzņēmēju spēju izdzīvot ekstrēmos apstākļos (nemitīgos nodokļu palielinājumos un korumpētā vidē) tikmēr Latviju pamet tie, kam pietiek uzņēmības mainīt, ja ne valsts, tad vismaz savu dzīvi.

pirmdiena, 2010. gada 5. jūlijs

Par dzimstību un migrāciju

Šķiet nevar nepamanīt pēdējā laikā publiskajā telpā aktualizēto jautājumu par dzimstības problēmām Latvijā un anti-abortu kampaņu. Un kā likums, pie katras ziņas tiek piedraudēts – ja neuzlabosies demogrāfija, tad piedraud ar migrāciju.
Protams, nebūsim jau naivi – skaidri redzams, ka šīs kampaņas autori ir PLL, bet rupori – viņiem piederošie mēdiji. Var tikai minēt par iemesliem, kādēļ PLL politiķi šādas kampaņas veic. Bet ne par to es gribētu runāt. Mani vairāk uztrauc, vai patiesi tiek meklēti īstie cēloņi.
Par to, ka abortu aizliegšana neglābs Latviju, bet gan iegrūdīs vēl lielākās problēmās, jau rakstīju iepriekšējā bloga ierakstā. Šoreiz vairāk dzimstību un migrāciju.
Latvijas iedzīvotāju skaits sarūk. Par to nav šaubu. Protams, kad tiek rādītas statistikas līknes, redzam, ka dzimstība samazinās, mirstība pieaug. Tik tālu viss šķiet primitīvi un vienkārši. Tam seko arī politiķu visprimitīvākais aicinājums paaugstināt dzimstību, ierobežojot abortus. Bet vai viss tiešām ir tik vienkārši un primitīvi?

Man šķiet, ka politiķiem, kas tik naski baida latviešus ar iebraucējiem, garām paslīdējuši dati par pašu latviešu (korekti laikam būtu teikt – Latvijas valstspiederīgo) aizbraukšanu. Protams, precīzu ziņu jau nav, bet Īrijas Sociālo un ģimenes lietu ministrijas apkopotie dati liecina, ka uz Īriju pēdējos gados izbraukuši vairāk 44 tūkstoši, savukārt Lielbritānijas Iekšlietu ministrijas (Home Office) dati liecina, ka uz Lielbritāniju pārcēlušies aptuveni 70 tūkstoši (mani ieskaitot). Salīdzinājumam – uz šīm 2 valstīm vien izbraukuši visi Liepājas, Kuldīgas un Saldus iedzīvotāji kopā ņemot. Un cilvēki turpina izbraukt. Un turpinās.
Slavenais Neo jebšu Ilmārs Poikāns šodien tvīto, ka salīdzinot 2007.gada jūlijā nodarbināto un 2010.gada marta bezdarbnieku skaitu, 3 gadu laikā kaut kur pa vidu pazuduši ir aptuveni 116 līdz 146 tūkstoši iedzīvotāju (tā kā Daugavpils un Rēzekne kopā ņemot). Mans pieņēmums – lielākā daļa vai nu ir izbraukuši no valsts vai arī strādā nelegāli.
Un te nu ir jājautā – ko dos klaigāšana par abortiem un dzimstību, ja cilvēki turpinās aizbraukt. Kuri tad būs tie dzemdētāji? Un ko dos, ja piedzemdēs un drīz vien sakrāmēs čemodānus un aizbrauks?

Līdzībās runājot – politiķi tagad mudina atgriezt vairāk krānu, domājot, ka piepildīs krūzi, kura ir saplīsusi. Varbūt vispirms salīmēt to saplīsušo krūzi un tad domāt par plašāku krāna atgriešanu?
Un to jau mēs zinām, kas ir ‘izsitis caurumu krūzei’ – aizbraukšanas iemesli ir dažādi – vieni aizbrauc mācīties, citi aizprecas, citi bēgot no rasisma Latvijā, citi piekusuši no Latvijas korumpētās un beztiesiskās vides, bet visbiežāk – ekonomisku iemeslu dēļ.
Bet ko darīt? Kā apstādināt aizbraucēju plūsmu? Nedomāju, ka te palīdzēs kaunināšana vai Grūtupa neaizbraukšanas reklāmas klipiņi. Kur nu vēl solījumi par skaisto nākotni pēc 18 gadiem.
Kāda kaunināšana vai kādas kampaņas palīdzēs ģimenēm, kam vienkārši nav ko ēst? Tām, kurām nav ko ēst TAGAD. Vai solījumi par skaistāku nākotni pēc 18 gadiem piepildīs viņu tukšos vēderus tagad?
Kas Latvijā noturēs tos skolotājus un ārstus, kuru darba vietas likvidē, bet alternatīvas nepiedāvā?
Un kas Latvijā noturēs ģimeni, kas ticēja Latvijai un uzsāka savu biznesu, bet kā izrādījās – krīzes un milzīgo nodokļu dēļ bizness ir apstājies, bet bankās ņemto kredītu piedzinēji klauvē pie durvīm?
Ko darīt tiem, kam visa ģimene jau ir prom un viņš viens Latvijā sitās kā pliks pa nātrēm?

Kāda kampaņa noturēs Latvijā cilvēku, kas par korupcijas gadījumu ziņoja KNAB un viņam skaidri un gaiši pateica – Latvijā viņš vairs darbu nedabūs (un nedabūja ar’ – vienmēr bija kāds, kas jaunajam darba devējam pačukstēja, ka šis bīstams cilvēks, jo var aiziet uz KNAB/VID utt.)?
Kas noturēs Latvijā sievieti, kas no darba valsts iestādē atlaista, kamēr bija bērna kopšanas atvaļinājumā un kura pēc tam nevar atrast citu darbu, kur maksātu vismaz tik, lai pietiktu Ls 200 par privātu bērnudārzu un Ls 150 par dzīvokļa īri un vēl kaut ko, ko ēst un apģērbties?
Kāda kampaņa palīdzēs Latvijā palikt sievietei, kuras tumšādaino bērnu uz ielas sit? Un kam pietiks dūšas mudināt Latvijā palikt geju, kam uz ielas uzbrūk dēļ tā, kas viņš ir?
Šos jautājumus varētu turpināt un turpināt... tik vien, ka Latvijas politiķi atbildes uz šiem jautājumiem nepiedāvā. Latvijas politiķi izvēlās fokusēties uz neīstajiem iemesliem demogrāfijas sarukumam. Vieglāk taču ir vainot abortus, nekā pašu radīto koruptīvo vidi Latvijā vai iznīcināto ekonomiku. Vieglāk solīt skaistu nākotni pēc 18 gadiem, nekā atzīt savas kļūdas 15 gadu garumā.
Cilvēki ir vīlušies Latvijā un aizbrauc. Un turpinās aizbraukt. Zinu ģimenes, kas ar saviem bērniem ārvalstīs pat vairs nerunā latviski. Kad jautāju kādēļ, atbilde bija: „Mēs tāpat neplānojam vairs Latvijā atgriezties un viņam ir Lielbritānijas pase”. Atļaušos minēt: lielākā daļa Latvijā neatgriezīsies. Skumji, bet fakts.
Tā vietā lai klaigātu par abortiem, vajadzētu gādāt, lai Latvija būtu tāda vieta, kur cilvēki gribētu dzīvot, bērnus dzemdēt un audzināt. Lai cilvēkiem nebūtu vēlme pamest šo valsti.
Un vēl kas – derētu arī domāt par dubultpilsonības atļaušanu. Tad nu pie Latvijas pilsonības noturētu aizbraucējus, kas ir gatavi pieņemt jaunās mītnes valsts pilsonību. Un kas zina – varbūt vecuma sentimenta vadīti arī atbrauks uz Latvijas laukiem savus pensijas gadus tur pavadīt (protams, par pensiju un uzkrājumiem, kas iegūti citā valstī).