pirmdiena, 2010. gada 28. jūnijs

Par negribētajiem bērniem Latvijā

Šodien sanāca izlasīt apvienības Par Labu Latviju (turpmāk PLL) politiķa Mārtiņa Zemīša rakstu par to, kas nogalina Latvijas bērnus. Faktiski viņš runā par demogrāfijas celšanu, aizliedzot abortus.
Lasīju un domāju – vai mēs dzīvojam vienās un tajās pašās Latvijas realitātēs vai tomēr dažādās???
Nav jau runa par aborta būtību kā tādu. Manā ieskatā aborts nevar būt kā kontracepcijas metode, bet tā aizliegšana arī var radīt bīstamas sekas – nelegālas darbības antisanitāros apstākļos, kā rezultātā mirs vēl vairāk. Bet vēl būtiskāk aborta aizliegšana radītu situāciju, ka Latvijā dzims vēl vairāk negribētu bērnu.
Un te nu man ir jājautā – kāda šim politiķim ir saite ar reālo Latviju? Nu ar to realitāti, kas ir Latvijas laukos – tur, kur būdā bez logiem un elektrības piedzimuši 13 bērni (vienu no tiem skatīt attēlā)... vai tur, kur atrod bērna galvaskausu... vai tur, kur bērni mirst, jo bāriņtiesa „nevarēja iedomāties, ka var notikt tāda traģēdija”...

Vai cienījamais politiķis vispār zina, cik Latvijā ir negribētu un nemīlētu bērnu? Un ko Latvija dara ar šiem bērniem? Vai zina un apzinās cik no viņiem mirst nepasargāti?
Mana 8 gadu pieredze Zvanniekos saka, ka Latvijā negribēto un pamesto bērnu skaits ir kliedzošs! Mārtiņš Zemītis saka, ka 2009.gadā Latvijā piedzima 21 677 bērni. Bet ko varam secināt, ja šiem cipariem pretnostatām Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas datus – 2009.gadā Bāriņtiesu redzeslokā nonākuši 3916 bērni, kuru ģimenēs viņiem netiek nodrošināta pienācīga aprūpe, bet 1657 bērnu vecākiem atņemtas bērnu aprūpes tiesības. Ko mēs no tā secinām? Ka teju katrs piektais jau tagad piedzimušais bērns, iespējams, ir negribēts un viņa veselība un dzīvība ir briesmās! Par 8% no šiem bērniem nav nekādu šaubu – viņi ir negribēti un vecāki par viņiem nerūpējas.
Bet jautājums – ir un paliek – vai valstij viņi ir vajadzīgi un vai valsts par tiem rūpējas? Mana pieredze rāda – . Šie bērni nerūpēja valstij ne Zemīša pārstāvētās TP valdīšanas laikā, ne viņu sirdsdraugu LPP/LC valdīšanas laikā, ne viņi tagad kādam rūp. Valstij viņi ir pirmkārt lieki, otrkārt – par dārgu! Bērnunami, kur katra bērna uzturēšana izmaksā ap Ls 500, tiek slēgti. Notiek šo bērnu ‘nogrūšana’ uz aizbildņu un audžuģimeņu pleciem. Visbiežāk – ‘pa lēto’. Cik nu tie varonīgie aizbildņi un audžuģimenes spēj vilkt, tik ir.
2008.gada septembrī es un mācītājs Juris Cālītis rakstījām atklātu vēstuli gan ministriem, gan Saeimas deputātiem – cēlām trauksmi par šo jautājumu, gājām uz Saeimas komisijām un centāmies pārliecināt deputātus par problēmas nopietnību. Parunāt parunājām, bet problēma tik un tā palika neatrisināta. Pa šo laiku situācija ir tikai pasliktinājusies: uz Starptautisko bērnu aizsardzības dienu – 1.jūniju centāmies trauksmi celt no jauna, bet šķiet – tagad to sadzirdēt gatavi vēl mazāk.
Tad nu man jājautā – ja jau tagad nevar atrisināt Latvijas negribēto un nemīlēto bērnu problēmas, tad ko pēc abortu aizliegšanas PLL iesāks ar vēl vairāk negribētiem un nemīlētiem bērniem Latvijā?
Varbūt tomēr valstij iet pretēju ceļu un nelabvēlīgās ģimenes nodrošināt ar bezmaksas kontracepciju?

pirmdiena, 2010. gada 21. jūnijs

Ievadam - par mani

Draugu un apstākļu mudināta arī es esmu sākusi blogot. Kādēļ? Tādēļ, ka esmu sabiedriski aktīva, man nav vienalga, kas notek man līdzās. Man parasti ir viedoklis un ļoti bieži - vēlme to paust skaļi.

Tiem, kas mani pazīst, nebūs nekāds pārsteigums, ka mans sabiedrisko aktivitāšu saraksts ir diezgan pagarš. Tomēr priekš tiem, kas mani iepazīs tikai caur šo blogu - sniegšu nelielu ieskatu manā biogrāfijā.

Esmu dzimusi un augusi daudzbērnu ģimenē (man ir 4 brāļi) un mācījusies labās skolās - Ezeres vidusskolā, Jelgavas Spīdolas skolā-ģimnāzijā un Saldus pilsētas ģimnāzijā. Savu profesionālo un maģistra grādu jurisprudencē ieguvu Latvijas Universitātē.
Mani skolas un kursabiedri nav nebūt sliktāki kā slavenie 'politiķa Jaunupa kursabiedri'! Manējie ir pat labāki! :)

Studiju sākuma gados biju aktīva studenšu korporācijas "Dzintra" biedre, bet vēlāk vairāk pievērsos, manuprāt, sabiedriski nozīmīgākām aktivitātēm - Latvijas pamestībā esošo bērnu glābšanai kopā ar biedrību "Zvannieku mājas".


Zvannieki ir bijis lielākais un būtiskākais pagrieziens manā dzīvē. Tieši Zvanniekos es sapratu, cik priviliģēti es dzīvoju. Dievs ir devis man tik daudz - mīlošu ģimeni, labu izglītību un spēju strādāt & pelnīt. Bet ir tik daudzi, kam dažādu iemeslu dēļ nekā no tā nav. Un man ir iespēja dot un palīdzēt. Cilvēki līdzās ir mūsu spēks un bagātība. Kopā strādājot un ejot uz vienotu mērķi, mēs varam sasniegt šķietami neiespējamo - izmainīt daudzu bērnu dzīves uz labu.

Būdama atvērta un aktīva, iesaistījos arī dažādās citās sabiedriskās aktivitātēs: Kristīgo Jauniešu biedrībā "Krista", EYCE, International Synergy Group, AfroLat, UNITED for intercultural action u.c.

Daudziem var rasties jautājums - kā tik daudz ko var paspēt? Mana atbilde ir - ja sirds ir īstajā vietā un ir vēlme kaut ko darīt - visu var paspēt.
Nemitīga vēlme uzlabot sabiedrību man līdzās, palīdzēt vājākajam, vairot savstarpēju cieņu, mīlestību un iecietību un novērst jebkādu diskrimināciju - tas ir mans dzīves dzinulis.

Tā nu ir sanācis, ka dzīve mani ir aizvedusi prom no Latvijas uz Lielbritāniju. Bet neskatoties uz adreses maiņu - mana interese uzlabot sabiedrību man līdzās (t.sk.Latvijā) nav mainījusies. Tik vien, ka dzīvesvietas maiņa ir devusi man iespēju paskatīties uz daudzām lietām no citas perspektīvas.

Par to tad arī blogošu - par lietām, kas man šķiet būtiskas un uz kurām varu skatīties no dažādām perspektīvām.

Ceru, jums patiks! :)