ceturtdiena, 2017. gada 18. maijs

Fotogrāfe un divas mammas



Vakar sociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo. 

Man nav nedz laika, nedz vēlēšanās sniegt detalizētu juridisku atzinumu, bet sniegšu īsu viedokli par faktiem un viedokļiem, kas ir izskanējuši publiskajā telpā. 

Diskriminācija ir aizliegta. Tai nav un nevar būt pamatojuma vai attaisnojuma. Diskriminēt nedrīkst nevienu, vienalga pie kādas grupas šis cilvēks piederētu. Diskriminēt nevar nedz valsts iestādes, nedz privātpersonas (fiziskas vai juridiskas). Diskriminācija ir cilvēktiesību pārkāpums. 

Būtu labi, ja ar šo rindkopu pietiktu un cilvēkiem viss taptu skaidrs. Pārējais tad nebūtu jāraksta. Diemžēl ar to vien nepietiek un tādēļ būšu spiesta uzrakstīt ko vairāk. 

Fakti:

  1.    Ģimene vēlējās algot fotogrāfi L.Š. fotosesijai.
  2.  Uzzinot, ka ģimene ir homoseksuāla (tajā ir divas mammas) fotosesija tika atteikta. Par to viena no apbēdinātajām mammām dalījās savā Twitter kontā.
  3. Savu atteikumu fotogrāfe L.Š. detalizēti skaidroja savā Facebook lapā, apliecinot, ka patiesi ir ģimenei atteikusi dēļ viņu seksuālās orientācijas un atteikums ir balstīts viņas kristīgajā pārliecībā un tradicionālā pasaules uzskatā.


Nedaudz par to, kā tas izskatās no juridiskās puses

Latvijas Republikas Satversmes 91.pants paredz, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. LR Satversmes komentāros (izdots Latvijas Vēstnesis, 2011) tiesību zinātnieks Egils Levits, komentējot šo Satversmes pantu ir norādījis, ka minētās konstitucionālās normas tvērums nedrīkst būt šaurāks kā Eiropas Cilvēktiesību Hartas tvērums, tādēļ LR Satversmē noteiktais diskriminācijas aizliegums satur šādu aizliegto kritēriju katalogu: rase un ādas krāsa, tautība, etniskā piederība, valoda, dzimšana un izcelsme, dzimums, vecums, invaliditāte, ģenētiskās īpašības, seksuālā orientācija, reliģiskā pārliecība, politiskā un cita pārliecība, pasaules uzskats, partijas piederība, sociālais stāvoklis un sociālā izcelsme, dienesta stāvoklis, manta un citi līdzīgi apstākļi.
LR Satversmes 89.pants paredz, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Viens no šādiem starptautiski saistošajiem līgumiem ir Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kuras 14.pants paredz diskriminācijas aizliegumu un šī panta ietvaros Eiropas Cilvēktiesību tiesa ne reizi vien ir skatījusi lietas, kas saistītas tieši ar diskrimināciju dēļ seksuālās orientācijas. Latvijai saistoša ir arī Eiropas Pamattiesību Harta, kuras 21.pantā expresis verbis ir noteikts diskriminācijas aizliegums seksuālās orientācijas dēļ.
Diskriminācijas aizliegums attiecināms vienlīdz kā uz valsts iestādēm tā arī uz privāto sektoru un tas sedz dažādus aspektus – sākot no diskriminācijas aizlieguma darba tiesību jomā, kā arī attiecināms uz sociālo aizsardzību un drošību, piekļuvi izglītībai, medicīnas pakalpojumiem un tiesību aizsardzības mehānismiem, kā arī tiesībām bez diskriminācijas saņemt un sniegt pakalpojumus, iegādāties un pārdot produktus.
 
Tas, ka vienā likumā expresis verbis ir iekļauts aizliegums diskriminēt seksuālās orientācijas dēļ, bet otrā nav, nenozīmē, ka pakalpojumu saņēmējus var diskriminēt dēļ viņu seksuālās orientācijas, bet pakalpojumu sniedzējus nevar. Diskriminācijas aizlieguma tiesību normas vienmēr ir jāinterpretē tajā tvērumā, kādu to nosaka Satversme un starptautiskās tiesību normas. 
Ja kāds ir pārliecināts, ka likums ir viņu pusē un homoseksuālus cilvēkus kā pakalpojumu saņēmējus var diskriminēt (jo likums to expresis verbis neaizliedz) – nu droši ejiet uz tiesu! Ar nepacietību sekošu kādi argumenti tiks izmantoti, lai pārliecinātu tiesu, ka kādu ar diskriminēt. Kā arī gribēšu redzēt to tiesu, kurai pie līdzšinējās tiesu prakses būs pārliecinoši argumenti, ka diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ ir attaisnojama. 


Tagad nedaudz par izskanējušajiem viedokļiem.

Fotogrāfs ir pakalpojumu sniedzējs vai mākslinieks? 

Lai šo izšķirtu, būtu ļoti vērtīgi pārlasīt Patērētāju tiesību aizsardzības likumā sniegtos terminu skaidrojumus –

pakalpojuma sniedzējs — fiziskā vai juridiskā persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros sniedz pakalpojumu patērētājam, arī izmantojot citu personu starpniecību, kuras rīkojas pakalpojuma sniedzēja vārdā vai uzdevumā,
pakalpojums — personas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts patērētāja pasūtījums vai tāda ar patērētāju noslēgta līguma pildīšana, saskaņā ar kuru tiek iznomāta kāda lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai veikts darbs, vai gūts nematerializēts darba rezultāts;
patērētājs — fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību.


Šķiet, ka nevienam nav šaubu, ka fotogrāfe L.Š. sniedz savus profesionālos pakalpojumus patērētājiem, rīkojoties pēc patērētāja (klienta) lūguma un norādījumiem un par šiem pakalpojumiem saņem atlīdzību. Pakalpojuma un produkta radīšana ir tiešā veidā saistīta ar klienta izteikto lūgumu veidot noteikta veida fotosesiju un tās rezultātā par samaksu saņemt profesionālas fotogrāfijas.
Šis radošās profesijas pakalpojums pēc būtības ne ar ko neatšķiras no citu radošo profesiju pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, arhitektiem, dizaineriem, audio un video profesionāļiem, telpu vai skatlogu noformētājiem, pasākumu organizatoriem, utt. 

Savukārt mākslinieki parasti ir savu mākslu rada neatkarīgi no potenciālā pircēja/pasūtītāja vēlmēm. Mākslinieki var iedvesmoties no kā vien vēlas un radīt ko vien vēlas. To produkti nav speciāli radīti kādam konkrētam pircējam/pasūtītājam un to izveidē pasūtītāja vēlmes un vajadzības nespēlē nekādu lomu. Mākslinieka radīto produktu (fotogrāfiju, gleznu, skulptūru, instalāciju, utt) klienti var iegādāties tādu, kāds tas ir radīts. Turklāt šo produktu var iegādāties jebkurš, jo nav radīts tieši vienam konkrētam pasūtītājam. 

Tātad, ja L.Š. reklamē savus kā fotogrāfa pakalpojumus neierobežotai klientu grupai, ja viņa rada fotogrāfijas pēc pasūtītāja vēlmēm un pasūtītājam ir aktīva un tieša ietekme uz to, kā pakalpojumi un produkti tiks radīti un izmantoti (fotogrāfijās attēloti paši pasūtītāji), un pasūtītājs veic samaksu par šiem pakalpojumiem, tad uz L.Š. nepārprotami ir attiecināmi visi tie likumu nosacījumi, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem.


Vai privāts pakalpojumu sniedzējs var atteikt klientam? 

Protams, var! Ja atteikums ir „es tajā dienā & laikā nestrādāju, jo man ir cits darba laiks/ grafiks ir aizņemts ar citiem klientiem, utt.” vai „mana specializācija nav ģimenes fotogrāfijas, jo es specializējos tikai ainavu/auto/arhitektūras/dzīvnieku/u.c. fotografēšanā, tādēļ nevaru jums palīdzēt” – šādi atteikumi ir pilnīgi pamatoti. Būtiskākais ir, ka šādu atteikumu varētu saņemt jebkurš, neskatoties uz viņu rasi, etnisko piederību, reliģisko pārliecību vai seksuālo orientāciju. Ja lezbiešu pārim atsaka, jo „nav laika”, bet tūdaļ pēc tam piezvana heteroseksuāls pāris un vēlas tos pašus pakalpojumus tajā pašā dienā & laikā un tad pēkšņi „ir laiks”, tad arī tas var liecināt par diskrimināciju. 

Konkrētajā gadījumā atteikums tieši un nepārprotami bija saistīts ar personu seksuālo orientāciju, līdz ar to tas nepārprotami uzskatāms par diskrimināciju. Atteikt pakalpojumu sniegšanu, pamatojot to ar personas piederību noteiktai grupai, īpaši, ja tā ir iekļauta aizsargājamo kritēriju katalogā, tad tas ir nepārprotams likuma pārkāpums un šāda darbība ir aizliegta ar likumu. 

Tieši tāpat kā kristiešu fotogrāfe nedrīkst atteikt fotosesiju lezbiešu ģimenei, tāpat arī frizieris-gejs nevar atteikties griezt matus mācītājam, tikai tādēļ, ka frizierim ir nepatika pret kristiešiem. Tieši tāpat neviens nedrīkst veikalā atteikt pārdot maizi tumšādainam cilvēkam, tāpat arī autoservisa darbinieki nevar atteikties remontēt mašīnu, kurā atrodas pareizticīgo ikoniņas. Bankas nevar atteikties apkalpot ārlaulībā dzimušus bērnus, savukārt apdrošināšanas kompānijas nevar atteikties sniegt invalīdam apdrošināšanas pakalpojumus. Vienalga vai pakalpojumu sniedzējs ir valsts iestāde vai privāts uzņēmums, vienalga vai uzņēmums ir liels vai mazs – diskriminācija ir aizliegta.


Vai kristiešu cilvēktiesības un viņu pasaules uzskati nav jāaizsargā?

Ja fotogrāfe L.Š. savus pakalpojumus sniedz kā juridiska persona (piem. caur savu SIA vai mikrouzņēmumu) tad juridiskai personai nav un nevar būt reliģiskas pārliecības tās cilvēktiesību aizsardzības izpratnē. Tikai fiziskas personas var baudīt cilvēktiesības.

L.Š. kā privātpersonai ir tiesības uz saviem reliģiskajiem uzskatiem un pārliecību, kā arī tiesības paust savus uzskatus. Šeit gan ir jānorāda, ka LR Satversmes 116.pants paredz, ka vārda un izpausmes brīvību var ierobežot, ja tas aizskar citu cilvēku pamattiesības. Būtiski ir arī norādīt, ka Satversme neparedz atļauju diskriminēt, tādēļ, ka tas atbilst personas reliģiskiem un pasaules uzskatiem.
No tā izriet, ka L.Š. ir tiesības uz savu reliģisko pārliecību, bet tas nedod viņai kā pakalpojumu sniedzējam tiesības kādu diskriminēt.

Lielbritānijā ir divas slavenas tiesu lietas – Lee v Ashers Bakery [2016] un Bull v Hall [2013], kurās tika skatītas līdzīgi gadījumi. 
Bull v Hall [2013] lietā kristieši savā viesu namā atteicās atļaut homoseksuālam pārim nakšņot vienā divvietīgajā istabiņā, sakot, ka viņi kā kristieši divvietīgas istabiņās atļauj gulēt tikai laulātiem heteroseksuāliem pāriem, bet neprecētiem pāriem ir jāguļ atsevišķās vienvietīgās istabiņās.
Savukārt Lee v Ashers Bakery [2016] kristiešu pāris, kuriem piederēja beķereja Ziemeļīrijā, atteicās izgatavot kūku, kuras rotājumi paustu atbalstu geju laulībām. 
Abas lietas nonāca līdz UK augstākajai tiesai un abās lietās tiesa norādīja, ka kristiešiem kā pakalpojumu sniedzējiem nebija tiesības diskriminēt savus klientus dēļ viņu seksuālās orientācijas. 

Ar nepacietību gaidīšu, vai sāpinātās divas mammas vērsīsies pret fotogrāfi tiesā un ko šādās lietās teiks tiesas Latvijā.

piektdiena, 2016. gada 24. jūnijs

Ar mīlestību no Londonas. Manas #Brexit sajūtas




Tas ir noticis. Briti ir runājuši un lēmums ir pieņemts. Brexit vairs nav tikai populistu ņemšanās, bet gan neizbēgama nākotne mums visiem.
Vēl vakar es pat nopietni neapsvēru, ka tas patiesi varētu notikt. Biju pārliecināta, ka varu paļauties uz britu saprātu. 
Man kā Eiropas Savienības pilsonei nebija tiesības piedalīties referendumā, kurā izlēma arī manu nākotni, bet man būs jāsadzīvo ar tā sekām. 
Šorīt nespēju atrauties no TV ekrāna, neticībā veroties ziņās. Brokastu putra piedega un kafija atdzisa, kamēr es skatījos tiešraidi kā Kamerūns paziņo par atkāpšanos. Pareizi darīja, ka atkāpās. Viņš bija aizspēlējies par tālu. Pats apsolīja referendumu, baidoties, ka paša partijas radikālākie biedri varētu pāriet pie Naidžela Farāža UKIP frontē. Kamerūns spēlēja teātri ar sarunu vešanu ar Eiropas Savienību, labi zinot, ka pārējās ES valstis nepiekritīs, ka briti ir priviliģētāki par citiem Eiropas pilsoņiem un savu „lielisko darījumu” nespēs veiksmīgi ietirgot tiem, kurus pats pirms tam bija pārliecinājis, cik ES ir slikta un netaisnīga pret britiem. Slikti iestudēta dramaturģija ar vēl sliktāk iestudētiem iznākumiem. Spēle ar uguni, kas sadedzina pašu un apdedzina pārējos. 
Interesanti, ka savas dzīves laikā man ir izdevies piedzīvot gan PSRS sabrukumu, gan Latvijas (un daudzu citu valstu) labprātīgu pievienošanos Eiropas Savienībai, gan tagad Britu lielo balsojumu par izstāšanos.
Jebkuras lielas pārmaiņas iet roku rokā ar neziņu un nedrošību. Jo lielākas un pēkšņākas pārmaiņas, jo lielāka nedrošība. 
Šodien piedzīvoju, ka cilvēki Londonā par politiku runāja it visur un pat ar pilnīgiem svešiniekiem. Referenduma rezultātus apsprieda uz ielas, autobusos, vilcienos, pasta nodaļās, kafejnīcās, restorānos, darba vietās un, protams, sociālajos tīklos. Jautājumu bija vairāk kā atbilžu. Kas notiks tālāk? Kas notiks ar Eiropas Savienību? Kas notiks ar Britu ekonomiku? Kas notiks ar ES pilsoņiem Lielbritānijā? Kas notiks ar Britiem, kuri dzīvo Eiropā?
Šobrīd nevienam nav skaidras atbildes uz šiem jautājumiem. Ir daži minējumi un ir apstiprinājumi, ka nekādi lēmumi netiks pieņemti steigā. Un tomēr – neziņa jau tagad jau smagi sit pa britu ekonomiku. Dienas laikā britu sterliņu mārciņas vērtība ir nokritusies pēdējo 35 gadu zemākajā līmenī. Kolēģi, kuri ir ieplānojuši atvaļinājumu pavadīt Spānijā, tagad satraucās, ka viesnīcas bija tikai reģistrētas, bet ne apmaksātas. Tagad kursa krišanās dēļ viņiem atvaļinājums izmaksās būtiski dārgāk, nekā plānots. Inflācija un cenu kāpšana būs neizbēgama. Mēs visi par to maksāsim, vienalga vai mums bija tiesības piedalīties referendumā vai nē; vienalga vai cilvēki balsoja par vai pret izstāšanos. Ekonomiskā pletne sitīs pa mūsu visu kabatām. 

Darbā piedzīvojām, ka klienti atceļ darījumus vai arī vēlas nogaidīt, līdz iestāsies kāda skaidrība. Daudzi paniko. Pat domāt nevēlos, kas notiek Sitijā un Kanarivarfā - tajās Londonas daļās, kur atrodas lielie biznesi un bankas. Vajadzēs laiku, lai panika beigtos un tirgi nostabilizētos. 
Ne tikai man, bet arī daudziem citiem ES pilsoņiem, kuri dzīvo Lielbritānijā, ir diezgan nepatīkama sajūta, apzinoties, ka daudzi balsoja par izstāšanos, tieši protestējot pret migrantiem no Eiropas. Londonā tas varbūt ir mazāk izjūtams, bet ārpus Londonas sajūtas ir skaudras: kaimiņš, kurš regulāri ar tevi laipni sveicinās un aprunājas, patiesībā ir aizgājis un nobalsojis par to, lai tu tur nebūtu. Kolēģi, kuru ģimenes Britu impērijas un kolonizācijas ziedu laikos bija pārcēlušās dzīvot uz Jaunzēlandi, Austrāliju vai kādu no Āfrikas valstīm, tagad ar degsmi stāsta, cik ļoti imigrācija ir sabojājusi Lielbritāniju un tādēļ jāizstājas no ES, lai noturētu robežas ciet.
Skumji skatīties pa TV intervētos britus, kuri aizrautīgi runā par pienākušo Neatkarības Dienu un stāsta, ka nekad nav strādājuši algotu darbu, bet viņiem ir 6 bērni, un viņu iemesls balsot par izstāšanos, ir saistīts ar to, ka pašvaldība viņiem ir iedevusi mazāku dzīvokli nekā viņi ir gribējuši. Pie tā, protams, vainojot iebraukušos austrumeiropiešus, kuri strādājot tik zemi apmaksātus darbus, kurus briti nevēlas veikt, un tādēļ „nozogot viņiem darbus”. Vēl skumjāk skatīties uz tiem intervētajiem cilvēkiem, kuri vēl vakar balsoja par izstāšanos, bet patiesībā nav gribējuši izstāties un jau šodien balsotu savādāk. Cilvēkus nevar pasargāt no pašu stulbuma. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka ir jautājumi, ar kuriem spēlēties nevar un tiem var būt ilgstošas un neatgriezeniskas sekas.
Nenoliedzami, Brexit rezultāti ir populistu Farāža un Borisa uzvaras gājiens. Tā vien gribas, lai viņi paši tagad uzņemas atbildību par ievārīto putru un to izstrebj. Šoreiz no visas sirds vēlos, lai populists Boris vada sarunas ar Eiropas Savienību par izstāšanos un noslēdz tos „labākos darījumus”, ko viņš tik dedzīgi solīja savas kampaņas laikā. Tik ļoti gribas, lai britu cilvēki redz kas viņi tādi patiesībā ir un cik tukši un nepamatoti ir bijuši visi tie solījumi. Dažkārt ir jāpieņem, ka cilvēkus nevar pasargāt pašus no sevis un viņiem ir jāļauj iegūt savas mācību stundas to visskarbākajā izpausmē. 
Vienlaikus gan vēlos norādīt, ka arī Eiropas Savienības vadībai ir laiks izdarīt savus secinājumus par to, kādēļ tas viss ir tik tālu nonācis. Ja vien ES nevēlas Frexit ar franču izstāšanos, vai kādus citus –exit referendumus, Eiropas Savienībai ir jādomā par to, kā uzlabot vienotības sajūtu Eiropā, kā uzlabot lēmumu pieņemšanas procesus un komunikāciju ar cilvēkiem ārpus Briseles. Ja mums ir pārliecība, ka esot vienotiem Eiropā mēs esam lielāks spēks, tad mums visiem arī ir jāstrādā, lai šo vienotības garu uzturētu dzīvu un ilgtspējīgu. 


sestdiena, 2015. gada 21. novembris

Kas vecākiem jāzina, saskaroties ar britu sociālajiem dienestiem; jeb ko mums māca Lailas Brices lieta?



Pēdējā laikā Latvijas politiķi arvien biežāk piemin, ka britu Sociālie dienesti nolaupa Latvijas pilsoņus, Saeimā tiek veidotas komisijas, Ministrijas veido darba grupas, lai palīdzētu tautiešiem, kuri ārvalstīs saskaras ar sociālajiem dienestiem. 
 
Bieži šīs diskusijas notiek kontekstā ar Lailas Brices lietu. Augustā Latvijas presē izskanēja ne tikai mātes versija par notikušo, bet arī pierādījumi no lietas, kurā ir skaidrots kādēļ bērns no ģimenes ir izņemts. Lietas apstākļi bija mātei patiesi neglaimojoši un neviens vien pārstāja māti akli aizstāvēt. Angliski lasošie ar pilnu pēdējo tiesas spriedumu var iepazīties šeit.

Tā kā jau 5 gadus strādāju Lielbritānijas advokātu birojos, mani nebūt nepārsteidz izskanējušie argumenti par lietas patiesajiem apstākļiem. Ar līdzīgām ģimenes tiesību lietām esmu saskārusies ne tikai darbā advokātu birojā, bet arī kā tulks esmu piedalījusies vairākos procesos, kuros ir iesaistītas latviešu ģimenes. Nešaubīgi zinu, ka britu sociālie dienesti parasti ļoti intensīvi strādā ar ģimeni un apstākļiem mājās jābūt patiesi sliktiem, lai bērnu no ģimenes tomēr izņemtu pavisam. Esmu redzējusi neskaitāmas ģimenes, kuras cītīgi sadarbojoties ar britu sociālajiem dienestiem, atgūst savus mazuļus un izmaina savas dzīves uz labo pusi. Bieži no vecākiem tiek prasīta ārstēšanās no alkohola, atteikšanās no narkotikām, dzīvesveida maiņa. Daudzi bērnu dēļ to ir gatavi darīt un ar kvalitatīvu advokātu palīdzību spēj risināt problēmas konstruktīvā veidā. 

No vienas puses ir žēl, ka Anglijas un Velsas Augstākā Apelācijas tiesa, pārskatot Lailas Brices apelācijas sūdzību, ir nolēmusi, ka bērnam tomēr ir labāk tikt adoptētam, nekā atgriezties pie mātes, kas jau vairāku gadu garumā veic starptautiskas kampaņas, lai atgūtu savu meitu. No otras puses – iepazīstoties detalizēti ar spriedumu, man nav šaubu, ka spriedums ir pieņemts, vērtējot bērna vislabākās intereses. 

Domāju, ka ikvienam, kurš uzstājas publiski par to, ka britu sociālie dienesti nolaupa latviešu bērnus, vai ieņem kādu konkrētu pozīciju Brices lietā, ir detalizēti jāpaanalizē spriedums un jāizdara secinājumi.
Te būs daži mani secinājumi saistībā ar šo visu.

Ja pārcelies dzīvot citur, dzīvo atbilstoši tās valsts likumiem.

Šajā globalizācijas un vispārējās migrācijas laikā, kad cilvēki maina dzīvesvietas no vienas valsts uz citu, ikvienam imigrantam ir jāatceras, ka esot citā valstī, ir jādzīvo pēc tās valsts likumiem. Jā, tie bieži var atšķirties no Latvijas likumiem, tradīcijām un pieņemtajām normām. Tas, ka nezināji par likumiem, vai Tev tie liekas muļķīgi vai nepieņemami, Tevi neatbrīvos no atbildības likuma priekšā. Lielbritānijā izpratne par bērnu drošību, audzināšanu, vecāku un citu iesaistīto (aukles, skolotāji, soc. dienesti) atbildību ļoti atšķiras no tās, kas ir Latvijā. Esmu redzējusi neskaitāmas lietas, kad imigrantu vecāki tā arī nesaprot, kas slikts un nepieņemams ir situācijā, ja uz bērnu sakliedz vai „uzšauj bērnam pa dibenu” audzināšanas vai disciplinēšanas nolūkos. Bet Lielbritānijā tā nevar. Pēc britu likumiem un izpratnes tā ir emocionāla un fiziska vardarbība pret bērnu (emotional and physical abuse). Par to draud ne tikai sociālo dienestu iejaukšanās ģimenes dzīvē, bet arī potenciāla bērnu izņemšana no ģimenes un krimināllieta. 

Tas pats attiecas uz bērnu atstāšanu bez uzraudzības. Vienalga vai tās ir 10 minūtes, ½ stunda, stunda, divas vai visa diena. Tā tiek kvalificēta kā nolaidība pret bērnu (child neglect). Par to britu sociālie dienesti satrauksies ne pa jokam. Ja vecāks tā arī nesapratīs, kur ir problēma un neko nemainīs, tad bērnu var arī atņemt. Iespējamība, ka bērnu var atņemt ir daudz lielāka, ja nepieskatīts bērns ir savainojis sevi (zilumi, nobrāzumi, lūzumi, brūces) vai atradies antisanitāros apstākļos un bijis badā (kā tas izrādījās L.Brices lietā). 

Bērnu auklēšana un alkohola vai narkotiku lietošana arī nav savienojamas lietas. Ja alkoholu vai narkotikas lieto pats vai atstāj bērnu pieskatīt kādam, kurš lieto alkoholu, arī tad sekas ar būt bēdīgas. Britu iestāžu un tiesas izpratnē piedzēries pieskatītājs (drunk in charge of a child) ir līdzvērtīgs bērna nepieskatīšanai vispār, jo pieskatītājs faktiski nespēj adekvāti parūpēties par bērnu. Dažkārt, ne tikai nespēj parūpēties, bet pat apdraud bērnu. 

Ja tava ģimene ir nonākusi sociālo dienestu redzeslokā, tad nav jēgas censties viņiem iestāstīt, ka „tas jau nekas nav!” vai „citur Eiropā likumi nav tik stingri!”. Tas īsti nepalīdzēs. Britu iestādēm un tiesām jāvadās pēc britu likumiem. Ja esi pārkāpis britu likumus, tad tam var būt atbilstošas sekas. Gribi to vai nē, bet tas var nozīmēt arī bērna šķiršanu no bioloģiskās ģimenes. 

Ja tavs paštaisnums vai principi ir svarīgāki par bērna atgūšanu, droši vari turpināt stāstīt, ka „tas jau nekas nav!” vai ka „citā valstī mani par to nesodītu!”. Ja vēlies bērnu atgūt no britu sociālajiem dienestiem, tad labāk ej tikties ar visiem nepieciešamajiem speciālistiem, sadarbojies ar viņiem cik iespējams. Jebkura nerunāšana, izvairīšanās vai strīdēšanās pretim tiks traktēta Tev par sliktu un dokumentos parādīsies kā nevēlēšanās sadarboties. Ja patiesi vēlies atgūt bērnu, iespējams, Tev prasīs ārstēties no alkohola vai narkotiku atkarības. Iespējams, Tev prasīs uzturēt mājās tīrību un kārtību. Ja mājās ir vardarbība (piem. vīrs Tevi sit bērnu klātbūtnē), tad sociālie dienesti var Tev lūgt atrast citu dzīvesvietu, kas droša vide Tev un bērnam. 

Atbilstoši britu likumiem galīgos lēmumus par bērnu šķiršanu no ģimenēm un nodošanu adopcijai nepieņem uz reiz. Laika posms no brīža, kad esi nonācis sociālo dienestu redzeslokā, līdz brīdim, kad bērnu var nodot adopcijai, parasti nav īsāks par 6 mēnešiem, dažkārt ilgst pat gadiem. Lietas ietvaros parasti notiek vairākas tikšanās ar sociālajiem dienestiem, izveidotas individuālas bērnu aizsardzības programmas, kurās piedalās visāda veida speciālisti (sociālie darbinieki, mediķi, skolas pārstāvji, policisti, utt.), kur cenšas radīt atbalsta sistēmu, lai bērnam nodrošinātu drošu vidi un pozitīvas pārmaiņas ir iespējamas. 

Nevēlēšanās mainīt lietas savā dzīvē un nevēlēšanās sadarboties ar sociālajiem dienestiem ar maksāt ļoti dārgi. Tās cena ar būt jūsu bērns. Diemžēl.

Juridisko palīdzību šādos gadījumos visbiežāk apmaksā valsts (Lielbritānija)

Gadījumos, ja sociālie dienesti klauvē pie Tavām durvīm un saka, ka apsver iespēju bērnu Tev atņemt, Tev ir nepieciešama kvalitatīva juridiskā palīdzība. Visbiežāk Lielbritānijā šādās lietās juridisko palīdzību apmaksā valsts. Ja lietu sākuma stadijā vēl vērtē lietas nozīmīgumu un ģimenes ienākumus, tad mirklī, kad uzsāk skatīt jautājumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem un iespējamo bērna nodošanu adopcijai (jeb Care Proceedings), Lielbritānijas valsts šādu juridisko palīdzību apmaksā pat personām ar augstiem ienākumiem. 

Diemžēl, lasot L. Brices spriedumu bija skaidri jūtams, ka māti lietā nepārstāvēja kvalitatīvi juristi, bet gan tā saucamie „Makkenzija draugi”(McKenzie friend), kas visbiežāk ir kādas sabiedriskās organizācijas pārstāvji, ne vienmēr ir juridiski izglītoti un pārzina likumu juridiskās nianses.  No sprieduma ir skaidri redzams, ka visas pārējās puses pārstāv baristeri (advokāti, kas ir specializējušies īpaši sarežģītās lietās), bet Brice vai nu nav vēlējusies iesniegt elementāri nepieciešamus pierādījumus, kas var būtiski izmainīt lietas iznākumu, vai arī viņas Makenzija draudzene nav viņai spējusi pietiekami skaidri izskaidrot, ko tiesa sagaida un kas šādās lietu kategorijās tiek vērtēti kā būtiski pierādījumi un argumenti un kas nav. 

Jāatceras, ka Brices lieta bija jau tādā stadijā, ka pilnīgi nešaubīgi viņai pienācās Lielbritānijas valsts apmaksāta juridiskā palīdzība. Tā arī bija jāizmanto un jāseko advokātu padomam, kas ir vislabākais, ko vajag darīt un kādus pierādījumus vajag iesniegt. 

Vēl viena lieta, kas ir jāatceras ikvienam, kam ir saskarsme ar Lielbritānijas tiesām – tiesas vērtē konkrētus pierādījumus tiesā. Tā nav vieta, kur taisīt šovu un vākt parakstus savam atbalstam. Ikviena tiesa (vienalga vai tas ir Lielbritānijā vai Latvijā, vai kur citur pasaulē), skatot bērnu tiesību jautājumus, pilnīgi visu vērtēs tikai no viena skatu punkta – kas ir konkrētā bērna vislabākajās interesēs? 

Atkarībā no jūsu lietas apstākļiem, iespējams, ka jums prasīs iesniegt pierādījumus, ka esat atrisinājuši savas alkohola vai narkotiku atkarības problēmas, vai arī, ka esat apmeklējuši speciālistus, lai attīstītu savas spējas un iemaņas rūpēties par bērnu. Ja dzīvojāt antisanitāros apstākļos, tad iespējams, ka no jums prasīs pierādījumus, ka esat mainījuši ne tikai dzīvesvietu, bet arī dzīvesveidu un spējat savu dzīvesvietu uzturēt tīru un sakoptu, piemērotu bērnu vajadzībām. Ja ir bijusi emocionāla vai fiziska vardarbība pret bērnu, jums noteikti prasīs apmeklēt virkni speciālistus, kas palīdz jums risināt problēmas ar dusmu izvirdumiem, vajadzēs apliecinājumu, ka turpmāk bērnu nedisciplinēsiet ar pērieniem vai bļaušanu. 

Kā var skaidri redzēt no Brices lietas – neviens no šāda tipa pierādījumiem netika iesniegts, tādēļ nav pārsteigums, ka iznākums ir viņai negatīvs. Iemesli kādēļ šādi pierādījumi netika iesniegti var būt tikai 2 – vai nu viņas Makenzija draudzene nespēja viņai sniegt kvalitatīvu juridisko padomu, izskaidrojot, kādus pierādījumus sagaida britu tiesa, vai arī – Bricei šādu pierādījumu nebija vai viņa nevēlējās tādus iesniegt.
Tiesu nepārliecinās tas, ka jūs internetā esat savākuši 1000 parakstus savam atbalstam, ja tiesai nebūs iesniegti pierādījumi, ka bērnam būs tīra gultiņa, kurā gulēt. Tāpat tiesu nepārliecinās jūsu pilsonības valsts deputātu vēstules, ja tiesa negūs pārliecību, ka jau nākamajā dienā jūs no priekiem nepiedzersities un neatstāsiet bērnu nepieskatītu. 

Tas, kādus pierādījumus tiesā vajag iesniegt un kādus tiesa vērtēs jums par labu, noteikti vislabāk zinās jūsu advokāts. Tādēļ, līdz ko jums rodas problēmas ar sociālajiem dienestiem, nekavējoties meklējiet sev advokātu. 


Kā atrast advokātus, kas sniedz valsts apmaksātu juridisko palīdzību Lielbritānijā?

Visvienkāršākais un drošākais veids, kā atrast sev advokātu, ir caur Advokātu savienības centrālo reģistru: The Law Society Find a Solicotor meklētāju: http://solicitors.lawsociety.org.uk/
 
Meklētājā izvēlaties Pro Search variantu, kā arī atzīmējat, ka vēlaties meklēt organizāciju, atzīmējat, ka juridisko jomu, kurā meklējat advokātu, vēlaties bērni vai ģimene (Children vai Family), ierakstiet SAVU pasta indeksu vai pilsētu, kurā dzīvojat, bet zem „More options +” atzīmējiet, ka vēlaties tos juristus, kas piedāvā valsts apmaksāto juridisko palīdzību (Accepts Legal Aid). Pēc šādiem kritērijiem atradīsiet tos ģimenes tiesību speciālistus, kas jūsu dzīvesvietas tuvumā nodrošina šādus juridiskos pakalpojumus. Varu uzreiz norādīt, ka tad, ja pie advokātu firmas ir norāde, ka viņiem ir Lexcel akreditācija, tas nozīmē, ka šī juridiskā firma nodrošina ļoti kvalitatīvus juridiskos pakalpojumus, ko ir apliecinājuši advokātu savienības kvalitātes uzraugi. 




Kas vēl bez advokātu sameklēšanas ir jādara?

-          Ja bērns ir Latvijas pilsonis, nekavējoties informējiet Latvijas vēstniecību! Jo ātrāk informēsiet vēstniecību, jo ātrāk vēstniecība varēs procesu uzraudzīt un sniegt jums palīdzību savas kompetences robežās. 

-          Ja ir notikusi vai tiek apsvērta bērna izņemšana no ģimenes, nekavējoties sazinieties ar saviem radiem (vecmāmiņām & vectētiņiem, tantēm & onkuļiem, masām & brāļiem, jūsu pieaugušajiem bērniem) vai draugiem, kuri būtu ar mieru Jūsu bērnu ņemt pie sevis audzināšanai, kamēr atrisināsiet savas problēmas. Jo ātrāk piedāvāsiet savus alternatīvos variantus potenciālajiem aizbildņiem, jo lielāka iespēja, ka bērns netiks atdots pie svešiem cilvēkiem vai nenonāks bērnunamā. Piedāvājat arī potenciālos aizbildņus no Latvijas. Sociālajiem dienestiem un tiesai šie varianti būs jāizskata. 

-          Nekavējoties meklējiet palīdzību savu problēmu risināšanai un pēc iespējas sadarbojieties ar sociālajiem dienestiem. Sniedziet sociālajiem dienestiem pēc iespējas vairāk pierādījumu, ka problēmas atzīstiet un risiniet, un ka vēlaties savu bērnu atgūt.  
Ja angļu valodu neziniet pietiekami labi, lai saprastu visus dokumentus un spētu skaidri izteikties un izskaidrot situāciju, nekavējoties pieprasiet, lai pašvaldība nodrošina tulku. Neko neparakstiet, ja nesaprotiet dokumenta tekstu vai tam nepiekrītiet, pieprasiet tulku un uzmeklējiet juristu. Tāpat arī, ja ar bērnu vienmēr mājās esat runājuši latviski, un bērns jums jau ir atņemts, bet jums vēl ir iespēja ar bērniem tikties speciālistu uzraudzībā, nekādā gadījumā nepiekrītiet prasībai, ka jums ar savu bērnu ir jārunā angliski, tikai tāpēc, lai sociālais darbinieks saprastu. Jums ir tiesības sarunāties ar bērnu dzimtajā valodā, bet pašvaldībai ir jānodrošina tulks priekš sociālā darbinieka.

Mana bijušie darba kolēģi no advokātu biroja Blavo & Co, sadarbībā ar Latvijas vēstniecību izveidoja šo skaidrojošo informāciju par aizgādnības pārskatīšanas procesu Lielbritānijā un tajā lietotajiem terminiem. Es ceru, ka šī informācija ir noderīga un  palīdzoša.