svētdiena, 2017. gada 23. jūlijs

Politisko hormonu trakums un ministres cilvēktiesības

Veselības ministres Andas Čakšas grūtniecība ir atvērtusi Pandoras lādi, no kuras šobrīd aumaļām veļas laukā aizspriedumu briesmoņi. Uz ministres grūtniecības fona pēkšņi novārtā paliek veselības nozares aktuālās problēmas - ģimenes ārstu un vecmāšu streiki, un viņu atalgojumu sakārtošana, Rigvir un farmācijas kalambūri, un daudzi citi svarīgi jautājumi.

Es neesmu veselības nozares speciālists un atturēšos no viedokļa paušanas par Andas Čakšas profesionālo darbību. Šis raksts nav domāts nedz viņas aizstāvībai, nedz nosodījumam. Šis raksts ir par sabiedrību un tās neadekvāto reakciju uz to, ka politiķe ir sieviete un gaida bērniņu.


Dzimumu līdztiesība

Demokrātiskā sabiedrībā no tiesiskā viedokļa abi dzimumi bauda vienādu tiesību kopumu un to aizsardzību. Nevar noliegt to, ka bioloģiski sievietes un vīrieši ir atšķirīgi. To būtiskākā atšķirība ir tieši saistīta ar to, kur un kā ir izvietoti dzimumorgāni un kā notiek reproduktīvie procesi. Kaut arī bērnu radīšanā un audzināšanā piedalās abi dzimumi, bet tieši grūtniecība un bērnu zīdīšana ir tas bioloģiskais aspekts, kas ir specifisks tieši sievietēm.

Sabiedrībā, kurai rūp gan dzimumu tiesiskā vienlīdzība, gan demogrāfijas izaugsme, veido likumus, kuri vienlaikus gan aizsargā sievietes gaidību un zīdīšanas laikā, gan paredz tiesisko aizsardzību, nosakot, ka viņu karjera un profesionālā izaugsme nevar tikt apdraudēta tikai tādēļ, ka viņa ir izlēmusi kļūt par māti. Šī tiesiskā aizsardzība ir īpaši iestrādāta darba tiesību jomā, bet attiecas ne tikai uz darbiniekiem Darba likuma izpratnē, bet attiecas arī uz sievietēm civildienestā un militārajā dienestā, kā arī citās jomās.

Ņemot vērā dzimumu līdztiesības  aspektu, Latvijā tiesību normas atļauj ģimenēm izvēlēties kurš no vecākiem rūpēsies par bērnu, tādēļ bērna kopšanas atvaļinājums vairs nav tikai sieviešu privilēģija. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka visbiežāk tieši sievietes izmanto iespēju rūpēties par mazuli.


Politikā tikai vīrieši?

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem jau vairāku gadu garumā Latvijā sieviešu ir vairāk kā vīriešu. Šobrīd Sievietes ir 54%, bet vīrieši tikai 46%. Savukārt, ja mēs palūkojamies uz dzimumu pārstāvniecību politikā, tad redzam, ka šobrīd Saeimā ir vien 18 sievietes, bet ministru kabinetā tikai 3 no 14 ir sievietes. Tas nozīmē, ka politiskajā pārstāvniecībā sievietes ir tikai aptuveni 20%. Politika ir ar varu un lemšanu apveltīta joma, kurā vēsturiski ir dominējuši vīrieši. Tas vairāk ir saistīts ar vēsturisko sociālo lomu izpratni, nevis ar fiziskām dotībām, ko kāds dzimums spēj pildīt labāk. Dzimumorgānu izvietojums nav priekšnosacījums tam, lai persona būtu labāks tautas pārstāvis un spētu pieņemt tautai nozīmīgus lēmumus.

Viennozīmīgi, politiskās pārstāvniecības amati (deputāti, ministri) nav klasiskās darba tiesību attiecībās ar to darba devējiem (tautu) un tās nebauda tādu pašu tiesisko aizsardzību, kā tas ir darbiniekiem saskaņā ar Darba likumu. Taču noteiktos gadījumos arī uz tautas priekšstāvjiem var attiecināt tādas pat tiesiskās aizsardzības, kādas ir paredzētas citiem darbiniekiem.

Mēs skaidri redzam, ka Latvijā likumi šobrīd ir veidoti tā, ka pašos pamatos jau tiek sagaidīts, ka politiķi Saeimā un valdībā var būt tikai vīrieši, kuri nav jāpasargā grūtniecības un zīdīšanas periodā, un kuri nerūpēsies par saviem mazuļiem, ņemot paternitātes vai bērnu kopšanas atvaļinājumu.

Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps vairākos medijos jau ir atsaucies uz gadījumu, kad dēļ Saeimas deputātes Ineses Šleseres grūtniecības tika veikti grozījumi likumos, kas tagad paredz, ka deputātes var nolikt savu mandātu uz bērna kopšanas laiku. Tas viennozīmīgi ir bijis būtisks solis dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā un vairākas Saeimas deputātes jau ir izmantojušas šo tiesisko aizsardzību, bet līdzvērtīgas iespējas vēl aizvien nav paredzētas gadījumos, ja sieviete ir ministre un darbojas valdībā vai tad, ja sieviete ir prezidente.

Neskatoties uz to, ka dzīvojam 21.gs., sieviešu nepietiekamā pārstāvniecība Latvijas politikā kopumā liecina par nesabalansēto dzimumu lomu  un ar to saistīto aizspriedumu klātesamību. Normālas tiesiskās aizsardzības trūkums attiecībā uz grūtniecības un zīdīšanas laiku, ir būtisks signāls sievietēm reproduktīvā vecumā, ka politika noteikti nav sievietēm draudzīga vide, tādēļ tas attur daudzas no iesaistīšanās politikā.

Sen ir pagājis tas laiks, kad sievietes loma ir tikai ķēķis, bērnu kopšana un vīriešu apkalpošana. Mēs dzīvojam laikmetā, kad sievietes ir tikpat talantīgas, izglītotas, uzņēmīgas un spējīgas uzņemties vadošus amatus un izpausties profesionāli, ka sieviešu darbība politikā ir ne tikai ieteicama, bet arī vēlama.

Salīdzinājumam, pāris gadus atpakaļ Kanādas premjerministrs Džastins Trudo, iepazīstināja ar savu ministru kabinetu, kurā tieši puse no visiem ministriem ir sievietes, ir pārstāvētas dažādas etniskās un reliģiskās minoritātes, kā arī personas ar invaliditāti ir pārstāvētas ministru kabinetā. Trudo to darīja ar vārdiem: “Es esmu pagodināts kanādiešiem stādīt priekšā valdību, kas arī izskatās kā Kanāda”, bet kad viņam jautāja, kādēļ dzimumu līdzvērtīga pārstāvība viņam ir bijusi būtiska valdības izveidē, tad viņa atbilde bija ļoti lakoniska: “Tāpēc, ka ir 2015.gads.

Latvijai ir pēdējais laiks domāt, kā iedrošināt un veicināt vairāk sieviešu dalību politikā, nevis atļaut saplosīt tās dažas drosmīgās, kuras tomēr ir uzdrošinājušās ne tikai politikā iesaistīties, bet arī bērnus dzemdēt. Galā un beigās, ir 2017.gads.


Tikai ministres pašas lēmums

Tas, ka valdībai un parlamentam būtu beidzot jāsakārto tiesiskās normas tā, lai ministre varētu doties bērna kopšanas atvaļinājumā, ir tikai daļa no stāsta.

Būtiskākais, kas jāsaprot sabiedrībai, presei un pārējiem kolēģiem politikā, ir sekojošais: tas, vai un kad ministre dosies bērna kopšanas atvaļinājumā ir tikai un vienīgi viņas pašas ziņā. Tas ir personisks lēmums, ko pieņem sieviete pati un nevienam citam nav un nevar būt tiesību izlemt viņas vietā.

Nav tā, ka sieviete var būt vai nu māte, vai profesionāle, bet nekādā gadījumā abi. Mātes loma un profesionālā darbība neizslēdz viens otru, sieviete pati var izlemt vai un kā šīs lomas apvienot un sabalansēt. Sieviete šos lēmumus var pieņemt vadoties no savas pieredzes, ģimenes atbalsta un daudziem citiem apstākļiem. Bet neviens nav tiesīgs sievietei uzspiest kā viņai rīkoties vai izlemt viņas vietā.

Šajā sakarā es vēlos atgādināt notikumus, kas norisinājās Saeimā 2012.gada 14.jūnijā, apmēram gandrīz 3 mēnešus pēc tam, kad deputāte Inga Bite bija pasaulē laidusi bērniņu. Inga Bite tajā laikā bija Saeimas prezidijā un neskatoties uz ģimenes pieaugumu, viņa nebija nolikusi savas deputāta pilnvaras un vēlējās turpināt strādāt. Tā bija viņas izvēle, kas pārējiem bija jārespektē. Diemžēl vīriešu dominance Saeimā un viņu vēlme izlemt kā sievietēm ir jārīkojas, noveda pie tā, ka viņas kolēģis vīrietis – Vjačeslavs Dombrovskis kāpa Saeimas tribīnē, skaidrojot ka deputātei tagad ir jārūpējas par jaundzimušo, tādēļ viņa no amata prezidijā ir jāatceļ. Bija kolēģi, kas iebilda, ka nav saņēmuši pašas deputātes iesniegumu, ka viņa patiesi vēlas atteikties no amata šādu iemeslu dēļ, tomēr Saeimas deputāti (vairākumā vīrieši), neuzklausot pašas jaunās māmiņas viedokli, naski nobalsoja un pieņēma lēmumu, ka jaundzimušā mātes loma un darbs prezidijā nav apvienojami, tādēļ viņai amats prezidijā ir jāatstāj. Es vēl saprastu, ja kādu politisku amatpersonu atceļ no amata, ja viņi pienācīgi nepilda savus pienākumus, ir ko pārkāpuši, utt, bet ne jau tādēļ, ka sieviete ir kļuvusi par māti. Līdz šim neesmu manījusi pilnīgi nevienu līdzīgu lēmumu, kurā kāds vīrietis būtu atcelts no amata, jo nesen kļuvis par tēvu un vēlas turpināt strādāt, bet pārējie ir kolektīvi nobalsojuši, ka šim vīrietim tagad ir vairāk jāpievēršas ģimenes dzīvei.

Cik saprotu, ka nesen par māmiņu ir kļuvusi arī Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Engere, kura šobrīd ir pilnīgi identiskā situācijā – vienlaikus gan rūpējas par mazuli, gan turpina strādāt Saeimā un prezidijā. Tomēr es ceru, ka 5 gadu laikā deputātiem ir mainījusies izpratne šīm lietām un neviens deputāts vīrietis nekāps tribīnē un nerosinās izlemt viņas vietā, vai Inese Lībiņa-Engere ir tiesīga apvienot darbu ar mātes lomu vai nē.

Tas pats ir attiecināms uz Veselības ministri Andu Čakšu. Tikai viņa pati var pieņemt lēmumu vai un kad dosies bērna kopšanas atvaļinājumā un pārējiem tas ir jārespektē. Viņai nav nevienam jātaisnojas un jāpamato, kādēļ viņa pieņem lēmumu “strādāt līdz galam” un kā viņa varēs apvienot savu grūtniecību ar profesionālo darbību. Visi lēmumi, kas ir saistīti ar viņas grūtniecību, bērnu vai privāto dzīvi ir viņas privāti lēmumi. Viņai kā ministrei ir jāskaidro tikai savi politiskie lēmumi un jāturpina strādāt kā viņa ir strādājusi, pirms sabiedrība uzzināja par viņas grūtniecību.


Politiķu privātuma robežas

Latvijas Republikas Satversmes 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tas vienlīdz attiecas kā uz “parasto cilvēku”, tā uz ministriem. Jā, arī politiķi ir cilvēki un arī politiķiem ir cilvēktiesības.

Neapšaubāmi, jebkurai personai, kura iesaistās politikā, ir jārēķinās, ka viņi tiks pakļauti lielākai kritikai un sabiedrībai būs lielāka vēlme uzzināt personiskas lietas par viņiem. Bet iesaistīšanās politikā nenozīmē, ka politiķiem vairs nav nekāda privātuma un žurnālisti var brīvi urķēties pa politiķu privāto dzīvi un viņu guļamistabām.

Katrs politiķis pats var izlemt vai un cik daudz atklāt sabiedrībai par savu personisko dzīvi. Ir politiķi, kuri atklāj ne tikai visu par savu ģimeni, bet atklāti stāsta par saviem mīlas varoņdarbiem un savas mīļākas atrāda publiski, bet tas nenozīmē, ka tā ir norma, kas ir sagaidāma no pilnīgi visiem politiķiem. Politiķiem ir pienākums godprātīgi strādāt savos amatos, bet ne izklaidēt tautu ar savas privātās dzīves detaļām.

Ja valsts prezidenta/prezidentes laulātajam ir noteikta loma valsts protokolā, tad ir tikai normāli, ja sabiedrība zina, kas ir šis laulātais. Bet ja politiķa laulātajam nav jāpilda nekādi valstiski pienākumi, tad ir tikai normāli, ja politiķa ģimene izvēlas izvairīties no liekas publicitātes un tas ir jārespektē.

Jā, lai novērstu iespējamus interešu konfliktus amatpersonu lēmumu pieņemšanā, amatpersonām ir jāsniedz deklarācijas atbildīgajām iestādēm par to, kas ir viņu ģimenes locekļi, bet likums nenosaka uzrādīt personas, kuras nav politiķu laulātie. Es nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka Latvijā ir daudz tādu valsts amatpersonu, kurām ir ne tikai ārlaulību sakari, bet arī ārlaulību bērni. Likums neuzliek par pienākumu šīm amatpersonām deklarēt visus savus seksa partnerus, lai izvairītos no interešu konflikta. Pat tad, ja amatpersona dzīvo vienā mājsaimniecībā nereģistrētas attiecībās un viņiem ir kopīgi bērni, arī tad likums neparedz deklarēt šo personu vārdus. Šajā sakarā es vēlos arī uzsvērt, ka informācija par ģimenes locekļiem amatpersonām ir jāsniedz atbildīgajām iestādēm, un nevis tas jāskaidro dzeltenajai presei.

Tas ir tikai un vienīgi veselības ministres pašas ziņā vai viņa vēlas atkalāt presei savas privātās dzīves detaļas – vai bērns bija plānots, vai nē, kas ir bērna tēvs, vai un kad ir precējušies, detaļas par viņas vecumu un labsajūtu. Viņai šādi paskaidrojumi nevienam nav jāsniedz. Viņa var to sniegt, ja vēlas, bet viņai nav pienākums tādu informāciju sniegt.


Kamēr vien viņa pilda savus kā ministres pienākumus, tikmēr sabiedrībai ir tiesības zināt un prasīt atbildību tikai par viņas profesionālo darbību, bet privātās lietas atstāt viņas pašas ziņā. 

ceturtdiena, 2017. gada 13. jūlijs

Mazā Ivana mantojums sabiedrībai – ko mēs visi varam darīt savādāk?

Mazā Ivana liktenis ir aizkustinājis mūs visus. Ziņu lentes un sociālie tīkli ir pilni ar skumjām, dusmām un sašutumu. Daudzi meklē vainīgos un alkst redzēt vainīgo sodīšanu. Nav šaubu, ka ir pārkāpta vesela virkne tiesību normu - vecāki ir pārkāpuši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta sesto daļu, kas aizliedz bērnu līdz 7 gadu vecumam atstāt bez uzraudzības, savukārt autobusa šoferis ir pārkāpis MK noteikumu Nr.599 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” 93.punktu, kas aizliedz pārvadāt pirmsskolas vecuma bērnus, kuri neatrodas pieaugušas personas pavadībā. Es nešaubos, ka policija un tiesas darīs savu darbu un sauks vainīgos pie atbildības.

Bet vainīgo sodīšana Ivanu dzīvē neatgriezīs. Diemžēl.

Es pilnīgi piekrītu Centra Dardedze rakstītajam, ka ar vainīgo meklēšanu konkrētajā gadījumā vien nepietiks. Patīk mums tas vai nē, bet stāsti par nepieskatītiem bērniem ir Latvijas ikdiena. Ar apbrīnojamu regularitāti ziņās atkal var dzirdēt par kādu pazudušu bērnu. Cik bērniem vēl ir jāpazūd un jānomirst, lai ikviens uzdotu jautājumu – ko es, kā šīs sabiedrības atbildīgs loceklis, varu darīt, lai tas vairs nenotiktu ne ar vienu bērnu Latvijā?

No prāta neiziet ģenerāļa Inta Ķuža teiktie vārdi: “Viņš dzīvoja viens un viņš nomira viens. Viņš faktiski bija pamests bērns, kurš meklēja sabiedrību.” Piecgadīgais Ivans auga 6 bērnu ģimenē, un tomēr – viņš bija pilnīgi viens un vientuļš. Viņš bija patstāvīgs un visu darīja pats, jo viņam nebija pilnīgi neviens pieaugušais uz ko paļauties. Par viņa pazušanu māte policijai ziņoja vien nākamās dienas pēcpusdienā. Iespējams, jau tad puika bija miris, jo tik mazs bērns izmircis negaisā, izsalcis, nobijies un piekusis no vairāku kilometru staigāšanas pa brikšņiem, visticamāk jau tajā pat dienā iemiga, viņa ķermenītis atdzisa un viņš vairs nepamodās.

Bet mani šokē fakts, ka liktenīgajā dienā mazais Ivans savā pēdējā ceļā uz Dubeņu mežu sastapa ļoti daudz pieaugušo – gan veikalā, kurā viņš bija manīts un nofilmēts, gan sabiedriskajā transportā, bet pilnīgi neviens nepievērsa bērnam uzmanību, nepiegāja klāt un nepavaicāja, kādēļ viņš ir viens un kur ir vecāki, neviens neiedomājās bērnu nogādāt drošībā.

Pat tad, ja speciālisti atzīs, ka bērns ir miris no ķermeņa atdzišanas, mēs visi zinām, ka šī bērna patiesais nāves iemesls ir vienaldzība. Vecāku un sabiedrības vienaldzība.

Apzinoties, ka vienaldzība var nogalināt, kas ir tas, ko mēs katrs varam darīt savādāk?

Te ir dažas idejas:


  1. Pārrunāt šo notikumu mājās ar savu ģimeni un saviem bērniem. Izskaidrot bērniem, kā rīkoties, ja viņi kaut kādu iemeslu dēļ ir pazuduši vai apmaldījušies. Iedrošināt viņus meklēt palīdzību pie pieaugušajiem, īpaši pie policistiem.
  2. Ja esat vecāki vai strādājat ar bērniem, noorganizējat ka jūsu skolā, bērnudārzā vai organizācijā (korī, dejošanā, pulciņos, baznīcā) paviesojas Džimbas drošības skola. Sametaties draudzīgi ar naudiņām un gādājat, lai uz Džimbas nodarbībām tiek ne tikai jūsu bērni, bet arī kaimiņu bērni un visi tie, par kuriem jums ir bažas, ka viņu vecāki var šīs drošības lietas neizrunāt. Ja esat uzņēmēji, apmaksājiet šīs nodarbības vietējās skolās vismaz reizi gadā, lai visi bērni apgūst pašus drošības pamatus.
  3. Pievēršat uzmanību bērniem jums līdzās. Ja redzat, ka bērns ir viens un nav līdzās pieaugušo, kas par bērniem rūpējas, pieejat pie bērna un apjautājaties vai ar bērnu viss ir kārtībā un viņam nekas nekaiš. Ja jums ir bažas, ka varat tikt noturēts par pedofilu, vispirms skaļi apjautājiet pieaugušos, vai kāds šo bērnu pazīst un tad, jau ar kopējiem spēkiem cenšaties noskaidrot, kādēļ bērns ir viens un nodrošiniet bērna nogādāšanu drošībā (policijā, sociālajā dienestā). Pat tad, ja jums tas liekas dīvaini vai neērti, atceraties, ka tik pat labi jūs varat būt pēdējais, kurš bērnu ir redzējis un no jums ir atkarīga šī bērna dzīvība.
  4. Izrunājat ar saviem bērniem, vai viņu draugu lokā vai skolā nav bērni, kuri ir vientuļi un pamesti. Uzdrošinieties nenovērsties no šiem bērniem, bet veidot kontaktu ar viņiem, radot drošu un uzticības pilnu vidi, kurā bērni var izstāstīt kas ar viņiem notiek un griezties pēc palīdzības. Ja jums ir bažas, ka par kādu bērnu netiek pienācīgi gādāts, ziņojiet policijai un sociālajiem dienestiem.
  5. Ja strādājat skolās, bērnu dārzos vai jebkurā citā ar bērniem saistītā darba vietā, organizējat sev darbinieku sanāksmes, kurās pārrunājat bērnu drošības jautājumus. Pat tad, ja strādājat veikalā par pārdevējām, un redzat nepieskatītu mazu bērnu, uzdrošinieties pieiet bērnam klāt un noskaidrot kādēļ bērns ir viens un kur ir vecāki. Ja nav pieaugušo, kas pieskatītu bērnu, nekavējoties ziņojiet policijai. Tas nekas, ja tas aizkavēs dažu citu pircēju apkalpošanu. Atceraties, ka jūs varbūt esat pēdējais cilvēks, kurš redz šo bērnu dzīvu. No jūsu rīcības var būt atkarīga konkrētā bērna dzīvība.
  6. Īpašs aicinājums visiem sabiedriskā transporta uzņēmumiem un pašvaldībām, kuras nodrošina pasažieru pārvadājumus – lūdzu nekavējoties nodrošiniet pilnīgi visu darbinieku apmācību, kā rīkoties gadījumos, ja sabiedriskajā transportā iekāpj pirmsskolas vecuma bērns, kurš neatrodas pieaugušā pavadībā. Izskaidrojat ne tikai to, ka tas ir likumpārkāpums pārvadāt šādus nepieskatītus bērnus, bet arī sniegt skaidras instrukcijas kā viņiem rīkoties – kur ziņot. Nekādā gadījumā neatstāt bērnu vienu pieturā un neļaut bērnam doties vienam nezināmā virzienā, bet gan nogādāt bērnu tuvākajā policijas iecirknī, kur tad var parūpēties par tālāko bērnu drošību.
  7. Vēl viens īpašs aicinājums pilnīgi visiem medijiem – televīzijai, radio, presei, online portāliem – nenodarboties ar lētu “viena tante teica” ziņu atgremošanu, dažādu ekstrasensu un pseido-ekspertu versijām, ar nolūku cenlt savus reitingus un uzlasīt maksimāli daudz klikšķus, bet tā vietā veidot informatīvas kampaņas un izglītot sabiedrību, lai kopīgiem spēkiem varam veidot sabiedrību, kurai rūp mūsu līdzcilvēki un bērnu dzīvības.
  8. Un visbeidzot, aicinājums Saeimai, valdībai, Labklājības ministrijai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, Tiesībsarga birojam un ikvienai pašvaldībai – caurskatīt esošās bērnu tiesību aizsardzības sistēmas un izvērtēt to efektivitāti, mainīt un uzlabot, ja tas ir nepieciešams. Apsvērt, vismaz dažus no šiem jautājumiem:

  • Izvērtēt vai bērnu drošības nodrošināšanai nav nepieciešams veikt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta sestajā daļā, un noteikto 7 gadu vecuma slieksni pacelt augstāk uz 10 vai 12 gadiem, kā tas ir vairākās citās Eiropas savienības valstīs.
  • Ja nolemj pacelt vecuma slieksni, tas nozīmē, ka arī sākumskolas vecuma bērni nedrīkstēs vairs atrasties vieni, tādēļ nodrošināt, ka šī vecuma bērniem ir pieejamas pēcskolas pieskatīšanas iespējas jeb t.s. pagarinātās dienas grupas (subsidētas vai privātas).
  • Apsvērt mācību gada pagarināšanu ne tikai no mācību vielas apgūšanas viedokļa, bet arī no bērnu drošības un pieskatīšanas viedokļa. Trīs mēnešus garš skolēnu brīvlaiks faktiski ir garantija, ka kādu brīdi vecāki būs spiesti atstāt bērnus nepieskatītus, jo strādājoši vecāki nespēj paņemt tik garus atvaļinājumus, lai būtu kopā ar bērniem. Strādāt kopā ar privāto sektoru, lai bērniem būtu iespējams apmeklēt subsidētas vasaras skolas vai nometnes, kurās bērnus var pieskatīt brīvlaikos, kamēr vecāki strādā.
  • Apsvērt izveidot vienotu skolēnu apliecību izveidi, kas varētu kalpot arī kā sabiedriskā transporta braukšanas kartiņa un personu apliecinošs dokuments, kurā ir skaidri norādīts bērna vecums un atbildīgā persona par bērnu un tā kontaktālrunis ārkārtas gadījumos. Šo dokumentu bērns varētu nēsāt līdzi un nepieciešamības gadījumā to uzrādīt sabiedriskā transporta šoferiem, policistiem vai jebkuram citam, kurš ir satraucies par bērna drošību.
  • Izveidot vienotas valsts līmeņa sociālās izglītošanas kampaņas bērnu tiesību aizsardzībai un vienaldzības mazināšanai, aicinot sabiedrību gādāt par saviem un līdzcilvēku bērniem.
Es ļoti labi saprotu, ka ne viss manis uzskaitītais gūs plašu sabiedrības atbalstu. Daudzi iebildīs vai uzskatīs manu viedokli par nepiemērotu Latvijas situācijai. Valsts un pašvaldību iestādes iebildīs pret iespējamiem tēriņiem, bet tam es gribētu iebilst ar pretjautājumu par to, kāda ir bērnu dzīvības cena un cik valstij izmaksā katra pazudušā bērna meklēšana (policija, armija, helikopteri, brīvprātīgie utt.), un cik bieži valsts ir gatava segt izdevumus par bērnu meklēšanu, tā vietā, lai ieguldītu preventīvos pasākumos.

Tāpat es vēlos atgādināt ikvienam - mēs katrs varētu sākt kaut ar mazu solīti, lai visi kopā varam virzīties drošas sabiedrības veidošanā. Sāksim kaut vai ar drošības jautājumu pārrunāšanu ģimenē un pievērst uzmanību līdzās esošajiem bērniem, arī tad jau būs sasniegts ļoti daudz. Iespējams, sperot šos mazos, bet nozīmīgos solīšus, mēs nekad neuzzināsim, kuru konkrēto bērnu izdosies izglābt, bet es klusībā ceru, ka reiz mēs varēsim priecāties par katru mēnesi, kad medijos neizskan satraucošās “pazudis bērns” ziņas, tad jau varēsim priecāties par katru vasaru, kad šādas ziņas neizskan, un tad par katru gadu… solīti pa solītim uz drošāku sabiedrību mums pašiem un mūsu bērniem. Mēs to varam!

ceturtdiena, 2017. gada 18. maijs

Fotogrāfe un divas mammas



Vakar sociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo. 

Man nav nedz laika, nedz vēlēšanās sniegt detalizētu juridisku atzinumu, bet sniegšu īsu viedokli par faktiem un viedokļiem, kas ir izskanējuši publiskajā telpā. 

Diskriminācija ir aizliegta. Tai nav un nevar būt pamatojuma vai attaisnojuma. Diskriminēt nedrīkst nevienu, vienalga pie kādas grupas šis cilvēks piederētu. Diskriminēt nevar nedz valsts iestādes, nedz privātpersonas (fiziskas vai juridiskas). Diskriminācija ir cilvēktiesību pārkāpums. 

Būtu labi, ja ar šo rindkopu pietiktu un cilvēkiem viss taptu skaidrs. Pārējais tad nebūtu jāraksta. Diemžēl ar to vien nepietiek un tādēļ būšu spiesta uzrakstīt ko vairāk. 

Fakti:

  1.    Ģimene vēlējās algot fotogrāfi L.Š. fotosesijai.
  2.  Uzzinot, ka ģimene ir homoseksuāla (tajā ir divas mammas) fotosesija tika atteikta. Par to viena no apbēdinātajām mammām dalījās savā Twitter kontā.
  3. Savu atteikumu fotogrāfe L.Š. detalizēti skaidroja savā Facebook lapā, apliecinot, ka patiesi ir ģimenei atteikusi dēļ viņu seksuālās orientācijas un atteikums ir balstīts viņas kristīgajā pārliecībā un tradicionālā pasaules uzskatā.


Nedaudz par to, kā tas izskatās no juridiskās puses

Latvijas Republikas Satversmes 91.pants paredz, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. LR Satversmes komentāros (izdots Latvijas Vēstnesis, 2011) tiesību zinātnieks Egils Levits, komentējot šo Satversmes pantu ir norādījis, ka minētās konstitucionālās normas tvērums nedrīkst būt šaurāks kā Eiropas Cilvēktiesību Hartas tvērums, tādēļ LR Satversmē noteiktais diskriminācijas aizliegums satur šādu aizliegto kritēriju katalogu: rase un ādas krāsa, tautība, etniskā piederība, valoda, dzimšana un izcelsme, dzimums, vecums, invaliditāte, ģenētiskās īpašības, seksuālā orientācija, reliģiskā pārliecība, politiskā un cita pārliecība, pasaules uzskats, partijas piederība, sociālais stāvoklis un sociālā izcelsme, dienesta stāvoklis, manta un citi līdzīgi apstākļi.
LR Satversmes 89.pants paredz, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Viens no šādiem starptautiski saistošajiem līgumiem ir Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kuras 14.pants paredz diskriminācijas aizliegumu un šī panta ietvaros Eiropas Cilvēktiesību tiesa ne reizi vien ir skatījusi lietas, kas saistītas tieši ar diskrimināciju dēļ seksuālās orientācijas. Latvijai saistoša ir arī Eiropas Pamattiesību Harta, kuras 21.pantā expresis verbis ir noteikts diskriminācijas aizliegums seksuālās orientācijas dēļ.
Diskriminācijas aizliegums attiecināms vienlīdz kā uz valsts iestādēm tā arī uz privāto sektoru un tas sedz dažādus aspektus – sākot no diskriminācijas aizlieguma darba tiesību jomā, kā arī attiecināms uz sociālo aizsardzību un drošību, piekļuvi izglītībai, medicīnas pakalpojumiem un tiesību aizsardzības mehānismiem, kā arī tiesībām bez diskriminācijas saņemt un sniegt pakalpojumus, iegādāties un pārdot produktus.
 
Tas, ka vienā likumā expresis verbis ir iekļauts aizliegums diskriminēt seksuālās orientācijas dēļ, bet otrā nav, nenozīmē, ka pakalpojumu saņēmējus var diskriminēt dēļ viņu seksuālās orientācijas, bet pakalpojumu sniedzējus nevar. Diskriminācijas aizlieguma tiesību normas vienmēr ir jāinterpretē tajā tvērumā, kādu to nosaka Satversme un starptautiskās tiesību normas. 
Ja kāds ir pārliecināts, ka likums ir viņu pusē un homoseksuālus cilvēkus kā pakalpojumu saņēmējus var diskriminēt (jo likums to expresis verbis neaizliedz) – nu droši ejiet uz tiesu! Ar nepacietību sekošu kādi argumenti tiks izmantoti, lai pārliecinātu tiesu, ka kādu ar diskriminēt. Kā arī gribēšu redzēt to tiesu, kurai pie līdzšinējās tiesu prakses būs pārliecinoši argumenti, ka diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ ir attaisnojama. 


Tagad nedaudz par izskanējušajiem viedokļiem.

Fotogrāfs ir pakalpojumu sniedzējs vai mākslinieks? 

Lai šo izšķirtu, būtu ļoti vērtīgi pārlasīt Patērētāju tiesību aizsardzības likumā sniegtos terminu skaidrojumus –

pakalpojuma sniedzējs — fiziskā vai juridiskā persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros sniedz pakalpojumu patērētājam, arī izmantojot citu personu starpniecību, kuras rīkojas pakalpojuma sniedzēja vārdā vai uzdevumā,
pakalpojums — personas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts patērētāja pasūtījums vai tāda ar patērētāju noslēgta līguma pildīšana, saskaņā ar kuru tiek iznomāta kāda lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai veikts darbs, vai gūts nematerializēts darba rezultāts;
patērētājs — fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību.


Šķiet, ka nevienam nav šaubu, ka fotogrāfe L.Š. sniedz savus profesionālos pakalpojumus patērētājiem, rīkojoties pēc patērētāja (klienta) lūguma un norādījumiem un par šiem pakalpojumiem saņem atlīdzību. Pakalpojuma un produkta radīšana ir tiešā veidā saistīta ar klienta izteikto lūgumu veidot noteikta veida fotosesiju un tās rezultātā par samaksu saņemt profesionālas fotogrāfijas.
Šis radošās profesijas pakalpojums pēc būtības ne ar ko neatšķiras no citu radošo profesiju pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, arhitektiem, dizaineriem, audio un video profesionāļiem, telpu vai skatlogu noformētājiem, pasākumu organizatoriem, utt. 

Savukārt mākslinieki parasti ir savu mākslu rada neatkarīgi no potenciālā pircēja/pasūtītāja vēlmēm. Mākslinieki var iedvesmoties no kā vien vēlas un radīt ko vien vēlas. To produkti nav speciāli radīti kādam konkrētam pircējam/pasūtītājam un to izveidē pasūtītāja vēlmes un vajadzības nespēlē nekādu lomu. Mākslinieka radīto produktu (fotogrāfiju, gleznu, skulptūru, instalāciju, utt) klienti var iegādāties tādu, kāds tas ir radīts. Turklāt šo produktu var iegādāties jebkurš, jo nav radīts tieši vienam konkrētam pasūtītājam. 

Tātad, ja L.Š. reklamē savus kā fotogrāfa pakalpojumus neierobežotai klientu grupai, ja viņa rada fotogrāfijas pēc pasūtītāja vēlmēm un pasūtītājam ir aktīva un tieša ietekme uz to, kā pakalpojumi un produkti tiks radīti un izmantoti (fotogrāfijās attēloti paši pasūtītāji), un pasūtītājs veic samaksu par šiem pakalpojumiem, tad uz L.Š. nepārprotami ir attiecināmi visi tie likumu nosacījumi, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem.


Vai privāts pakalpojumu sniedzējs var atteikt klientam? 

Protams, var! Ja atteikums ir „es tajā dienā & laikā nestrādāju, jo man ir cits darba laiks/ grafiks ir aizņemts ar citiem klientiem, utt.” vai „mana specializācija nav ģimenes fotogrāfijas, jo es specializējos tikai ainavu/auto/arhitektūras/dzīvnieku/u.c. fotografēšanā, tādēļ nevaru jums palīdzēt” – šādi atteikumi ir pilnīgi pamatoti. Būtiskākais ir, ka šādu atteikumu varētu saņemt jebkurš, neskatoties uz viņu rasi, etnisko piederību, reliģisko pārliecību vai seksuālo orientāciju. Ja lezbiešu pārim atsaka, jo „nav laika”, bet tūdaļ pēc tam piezvana heteroseksuāls pāris un vēlas tos pašus pakalpojumus tajā pašā dienā & laikā un tad pēkšņi „ir laiks”, tad arī tas var liecināt par diskrimināciju. 

Konkrētajā gadījumā atteikums tieši un nepārprotami bija saistīts ar personu seksuālo orientāciju, līdz ar to tas nepārprotami uzskatāms par diskrimināciju. Atteikt pakalpojumu sniegšanu, pamatojot to ar personas piederību noteiktai grupai, īpaši, ja tā ir iekļauta aizsargājamo kritēriju katalogā, tad tas ir nepārprotams likuma pārkāpums un šāda darbība ir aizliegta ar likumu. 

Tieši tāpat kā kristiešu fotogrāfe nedrīkst atteikt fotosesiju lezbiešu ģimenei, tāpat arī frizieris-gejs nevar atteikties griezt matus mācītājam, tikai tādēļ, ka frizierim ir nepatika pret kristiešiem. Tieši tāpat neviens nedrīkst veikalā atteikt pārdot maizi tumšādainam cilvēkam, tāpat arī autoservisa darbinieki nevar atteikties remontēt mašīnu, kurā atrodas pareizticīgo ikoniņas. Bankas nevar atteikties apkalpot ārlaulībā dzimušus bērnus, savukārt apdrošināšanas kompānijas nevar atteikties sniegt invalīdam apdrošināšanas pakalpojumus. Vienalga vai pakalpojumu sniedzējs ir valsts iestāde vai privāts uzņēmums, vienalga vai uzņēmums ir liels vai mazs – diskriminācija ir aizliegta.


Vai kristiešu cilvēktiesības un viņu pasaules uzskati nav jāaizsargā?

Ja fotogrāfe L.Š. savus pakalpojumus sniedz kā juridiska persona (piem. caur savu SIA vai mikrouzņēmumu) tad juridiskai personai nav un nevar būt reliģiskas pārliecības tās cilvēktiesību aizsardzības izpratnē. Tikai fiziskas personas var baudīt cilvēktiesības.

L.Š. kā privātpersonai ir tiesības uz saviem reliģiskajiem uzskatiem un pārliecību, kā arī tiesības paust savus uzskatus. Šeit gan ir jānorāda, ka LR Satversmes 116.pants paredz, ka vārda un izpausmes brīvību var ierobežot, ja tas aizskar citu cilvēku pamattiesības. Būtiski ir arī norādīt, ka Satversme neparedz atļauju diskriminēt, tādēļ, ka tas atbilst personas reliģiskiem un pasaules uzskatiem.
No tā izriet, ka L.Š. ir tiesības uz savu reliģisko pārliecību, bet tas nedod viņai kā pakalpojumu sniedzējam tiesības kādu diskriminēt.

Lielbritānijā ir divas slavenas tiesu lietas – Lee v Ashers Bakery [2016] un Bull v Hall [2013], kurās tika skatītas līdzīgi gadījumi. 
Bull v Hall [2013] lietā kristieši savā viesu namā atteicās atļaut homoseksuālam pārim nakšņot vienā divvietīgajā istabiņā, sakot, ka viņi kā kristieši divvietīgas istabiņās atļauj gulēt tikai laulātiem heteroseksuāliem pāriem, bet neprecētiem pāriem ir jāguļ atsevišķās vienvietīgās istabiņās.
Savukārt Lee v Ashers Bakery [2016] kristiešu pāris, kuriem piederēja beķereja Ziemeļīrijā, atteicās izgatavot kūku, kuras rotājumi paustu atbalstu geju laulībām. 
Abas lietas nonāca līdz UK augstākajai tiesai un abās lietās tiesa norādīja, ka kristiešiem kā pakalpojumu sniedzējiem nebija tiesības diskriminēt savus klientus dēļ viņu seksuālās orientācijas. 

Ar nepacietību gaidīšu, vai sāpinātās divas mammas vērsīsies pret fotogrāfi tiesā un ko šādās lietās teiks tiesas Latvijā.

piektdiena, 2016. gada 24. jūnijs

Ar mīlestību no Londonas. Manas #Brexit sajūtas




Tas ir noticis. Briti ir runājuši un lēmums ir pieņemts. Brexit vairs nav tikai populistu ņemšanās, bet gan neizbēgama nākotne mums visiem.
Vēl vakar es pat nopietni neapsvēru, ka tas patiesi varētu notikt. Biju pārliecināta, ka varu paļauties uz britu saprātu. 
Man kā Eiropas Savienības pilsonei nebija tiesības piedalīties referendumā, kurā izlēma arī manu nākotni, bet man būs jāsadzīvo ar tā sekām. 
Šorīt nespēju atrauties no TV ekrāna, neticībā veroties ziņās. Brokastu putra piedega un kafija atdzisa, kamēr es skatījos tiešraidi kā Kamerūns paziņo par atkāpšanos. Pareizi darīja, ka atkāpās. Viņš bija aizspēlējies par tālu. Pats apsolīja referendumu, baidoties, ka paša partijas radikālākie biedri varētu pāriet pie Naidžela Farāža UKIP frontē. Kamerūns spēlēja teātri ar sarunu vešanu ar Eiropas Savienību, labi zinot, ka pārējās ES valstis nepiekritīs, ka briti ir priviliģētāki par citiem Eiropas pilsoņiem un savu „lielisko darījumu” nespēs veiksmīgi ietirgot tiem, kurus pats pirms tam bija pārliecinājis, cik ES ir slikta un netaisnīga pret britiem. Slikti iestudēta dramaturģija ar vēl sliktāk iestudētiem iznākumiem. Spēle ar uguni, kas sadedzina pašu un apdedzina pārējos. 
Interesanti, ka savas dzīves laikā man ir izdevies piedzīvot gan PSRS sabrukumu, gan Latvijas (un daudzu citu valstu) labprātīgu pievienošanos Eiropas Savienībai, gan tagad Britu lielo balsojumu par izstāšanos.
Jebkuras lielas pārmaiņas iet roku rokā ar neziņu un nedrošību. Jo lielākas un pēkšņākas pārmaiņas, jo lielāka nedrošība. 
Šodien piedzīvoju, ka cilvēki Londonā par politiku runāja it visur un pat ar pilnīgiem svešiniekiem. Referenduma rezultātus apsprieda uz ielas, autobusos, vilcienos, pasta nodaļās, kafejnīcās, restorānos, darba vietās un, protams, sociālajos tīklos. Jautājumu bija vairāk kā atbilžu. Kas notiks tālāk? Kas notiks ar Eiropas Savienību? Kas notiks ar Britu ekonomiku? Kas notiks ar ES pilsoņiem Lielbritānijā? Kas notiks ar Britiem, kuri dzīvo Eiropā?
Šobrīd nevienam nav skaidras atbildes uz šiem jautājumiem. Ir daži minējumi un ir apstiprinājumi, ka nekādi lēmumi netiks pieņemti steigā. Un tomēr – neziņa jau tagad jau smagi sit pa britu ekonomiku. Dienas laikā britu sterliņu mārciņas vērtība ir nokritusies pēdējo 35 gadu zemākajā līmenī. Kolēģi, kuri ir ieplānojuši atvaļinājumu pavadīt Spānijā, tagad satraucās, ka viesnīcas bija tikai reģistrētas, bet ne apmaksātas. Tagad kursa krišanās dēļ viņiem atvaļinājums izmaksās būtiski dārgāk, nekā plānots. Inflācija un cenu kāpšana būs neizbēgama. Mēs visi par to maksāsim, vienalga vai mums bija tiesības piedalīties referendumā vai nē; vienalga vai cilvēki balsoja par vai pret izstāšanos. Ekonomiskā pletne sitīs pa mūsu visu kabatām. 

Darbā piedzīvojām, ka klienti atceļ darījumus vai arī vēlas nogaidīt, līdz iestāsies kāda skaidrība. Daudzi paniko. Pat domāt nevēlos, kas notiek Sitijā un Kanarivarfā - tajās Londonas daļās, kur atrodas lielie biznesi un bankas. Vajadzēs laiku, lai panika beigtos un tirgi nostabilizētos. 
Ne tikai man, bet arī daudziem citiem ES pilsoņiem, kuri dzīvo Lielbritānijā, ir diezgan nepatīkama sajūta, apzinoties, ka daudzi balsoja par izstāšanos, tieši protestējot pret migrantiem no Eiropas. Londonā tas varbūt ir mazāk izjūtams, bet ārpus Londonas sajūtas ir skaudras: kaimiņš, kurš regulāri ar tevi laipni sveicinās un aprunājas, patiesībā ir aizgājis un nobalsojis par to, lai tu tur nebūtu. Kolēģi, kuru ģimenes Britu impērijas un kolonizācijas ziedu laikos bija pārcēlušās dzīvot uz Jaunzēlandi, Austrāliju vai kādu no Āfrikas valstīm, tagad ar degsmi stāsta, cik ļoti imigrācija ir sabojājusi Lielbritāniju un tādēļ jāizstājas no ES, lai noturētu robežas ciet.
Skumji skatīties pa TV intervētos britus, kuri aizrautīgi runā par pienākušo Neatkarības Dienu un stāsta, ka nekad nav strādājuši algotu darbu, bet viņiem ir 6 bērni, un viņu iemesls balsot par izstāšanos, ir saistīts ar to, ka pašvaldība viņiem ir iedevusi mazāku dzīvokli nekā viņi ir gribējuši. Pie tā, protams, vainojot iebraukušos austrumeiropiešus, kuri strādājot tik zemi apmaksātus darbus, kurus briti nevēlas veikt, un tādēļ „nozogot viņiem darbus”. Vēl skumjāk skatīties uz tiem intervētajiem cilvēkiem, kuri vēl vakar balsoja par izstāšanos, bet patiesībā nav gribējuši izstāties un jau šodien balsotu savādāk. Cilvēkus nevar pasargāt no pašu stulbuma. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka ir jautājumi, ar kuriem spēlēties nevar un tiem var būt ilgstošas un neatgriezeniskas sekas.
Nenoliedzami, Brexit rezultāti ir populistu Farāža un Borisa uzvaras gājiens. Tā vien gribas, lai viņi paši tagad uzņemas atbildību par ievārīto putru un to izstrebj. Šoreiz no visas sirds vēlos, lai populists Boris vada sarunas ar Eiropas Savienību par izstāšanos un noslēdz tos „labākos darījumus”, ko viņš tik dedzīgi solīja savas kampaņas laikā. Tik ļoti gribas, lai britu cilvēki redz kas viņi tādi patiesībā ir un cik tukši un nepamatoti ir bijuši visi tie solījumi. Dažkārt ir jāpieņem, ka cilvēkus nevar pasargāt pašus no sevis un viņiem ir jāļauj iegūt savas mācību stundas to visskarbākajā izpausmē. 
Vienlaikus gan vēlos norādīt, ka arī Eiropas Savienības vadībai ir laiks izdarīt savus secinājumus par to, kādēļ tas viss ir tik tālu nonācis. Ja vien ES nevēlas Frexit ar franču izstāšanos, vai kādus citus –exit referendumus, Eiropas Savienībai ir jādomā par to, kā uzlabot vienotības sajūtu Eiropā, kā uzlabot lēmumu pieņemšanas procesus un komunikāciju ar cilvēkiem ārpus Briseles. Ja mums ir pārliecība, ka esot vienotiem Eiropā mēs esam lielāks spēks, tad mums visiem arī ir jāstrādā, lai šo vienotības garu uzturētu dzīvu un ilgtspējīgu. 


sestdiena, 2015. gada 21. novembris

Kas vecākiem jāzina, saskaroties ar britu sociālajiem dienestiem; jeb ko mums māca Lailas Brices lieta?



Pēdējā laikā Latvijas politiķi arvien biežāk piemin, ka britu Sociālie dienesti nolaupa Latvijas pilsoņus, Saeimā tiek veidotas komisijas, Ministrijas veido darba grupas, lai palīdzētu tautiešiem, kuri ārvalstīs saskaras ar sociālajiem dienestiem. 
 
Bieži šīs diskusijas notiek kontekstā ar Lailas Brices lietu. Augustā Latvijas presē izskanēja ne tikai mātes versija par notikušo, bet arī pierādījumi no lietas, kurā ir skaidrots kādēļ bērns no ģimenes ir izņemts. Lietas apstākļi bija mātei patiesi neglaimojoši un neviens vien pārstāja māti akli aizstāvēt. Angliski lasošie ar pilnu pēdējo tiesas spriedumu var iepazīties šeit.

Tā kā jau 5 gadus strādāju Lielbritānijas advokātu birojos, mani nebūt nepārsteidz izskanējušie argumenti par lietas patiesajiem apstākļiem. Ar līdzīgām ģimenes tiesību lietām esmu saskārusies ne tikai darbā advokātu birojā, bet arī kā tulks esmu piedalījusies vairākos procesos, kuros ir iesaistītas latviešu ģimenes. Nešaubīgi zinu, ka britu sociālie dienesti parasti ļoti intensīvi strādā ar ģimeni un apstākļiem mājās jābūt patiesi sliktiem, lai bērnu no ģimenes tomēr izņemtu pavisam. Esmu redzējusi neskaitāmas ģimenes, kuras cītīgi sadarbojoties ar britu sociālajiem dienestiem, atgūst savus mazuļus un izmaina savas dzīves uz labo pusi. Bieži no vecākiem tiek prasīta ārstēšanās no alkohola, atteikšanās no narkotikām, dzīvesveida maiņa. Daudzi bērnu dēļ to ir gatavi darīt un ar kvalitatīvu advokātu palīdzību spēj risināt problēmas konstruktīvā veidā. 

No vienas puses ir žēl, ka Anglijas un Velsas Augstākā Apelācijas tiesa, pārskatot Lailas Brices apelācijas sūdzību, ir nolēmusi, ka bērnam tomēr ir labāk tikt adoptētam, nekā atgriezties pie mātes, kas jau vairāku gadu garumā veic starptautiskas kampaņas, lai atgūtu savu meitu. No otras puses – iepazīstoties detalizēti ar spriedumu, man nav šaubu, ka spriedums ir pieņemts, vērtējot bērna vislabākās intereses. 

Domāju, ka ikvienam, kurš uzstājas publiski par to, ka britu sociālie dienesti nolaupa latviešu bērnus, vai ieņem kādu konkrētu pozīciju Brices lietā, ir detalizēti jāpaanalizē spriedums un jāizdara secinājumi.
Te būs daži mani secinājumi saistībā ar šo visu.

Ja pārcelies dzīvot citur, dzīvo atbilstoši tās valsts likumiem.

Šajā globalizācijas un vispārējās migrācijas laikā, kad cilvēki maina dzīvesvietas no vienas valsts uz citu, ikvienam imigrantam ir jāatceras, ka esot citā valstī, ir jādzīvo pēc tās valsts likumiem. Jā, tie bieži var atšķirties no Latvijas likumiem, tradīcijām un pieņemtajām normām. Tas, ka nezināji par likumiem, vai Tev tie liekas muļķīgi vai nepieņemami, Tevi neatbrīvos no atbildības likuma priekšā. Lielbritānijā izpratne par bērnu drošību, audzināšanu, vecāku un citu iesaistīto (aukles, skolotāji, soc. dienesti) atbildību ļoti atšķiras no tās, kas ir Latvijā. Esmu redzējusi neskaitāmas lietas, kad imigrantu vecāki tā arī nesaprot, kas slikts un nepieņemams ir situācijā, ja uz bērnu sakliedz vai „uzšauj bērnam pa dibenu” audzināšanas vai disciplinēšanas nolūkos. Bet Lielbritānijā tā nevar. Pēc britu likumiem un izpratnes tā ir emocionāla un fiziska vardarbība pret bērnu (emotional and physical abuse). Par to draud ne tikai sociālo dienestu iejaukšanās ģimenes dzīvē, bet arī potenciāla bērnu izņemšana no ģimenes un krimināllieta. 

Tas pats attiecas uz bērnu atstāšanu bez uzraudzības. Vienalga vai tās ir 10 minūtes, ½ stunda, stunda, divas vai visa diena. Tā tiek kvalificēta kā nolaidība pret bērnu (child neglect). Par to britu sociālie dienesti satrauksies ne pa jokam. Ja vecāks tā arī nesapratīs, kur ir problēma un neko nemainīs, tad bērnu var arī atņemt. Iespējamība, ka bērnu var atņemt ir daudz lielāka, ja nepieskatīts bērns ir savainojis sevi (zilumi, nobrāzumi, lūzumi, brūces) vai atradies antisanitāros apstākļos un bijis badā (kā tas izrādījās L.Brices lietā). 

Bērnu auklēšana un alkohola vai narkotiku lietošana arī nav savienojamas lietas. Ja alkoholu vai narkotikas lieto pats vai atstāj bērnu pieskatīt kādam, kurš lieto alkoholu, arī tad sekas ar būt bēdīgas. Britu iestāžu un tiesas izpratnē piedzēries pieskatītājs (drunk in charge of a child) ir līdzvērtīgs bērna nepieskatīšanai vispār, jo pieskatītājs faktiski nespēj adekvāti parūpēties par bērnu. Dažkārt, ne tikai nespēj parūpēties, bet pat apdraud bērnu. 

Ja tava ģimene ir nonākusi sociālo dienestu redzeslokā, tad nav jēgas censties viņiem iestāstīt, ka „tas jau nekas nav!” vai „citur Eiropā likumi nav tik stingri!”. Tas īsti nepalīdzēs. Britu iestādēm un tiesām jāvadās pēc britu likumiem. Ja esi pārkāpis britu likumus, tad tam var būt atbilstošas sekas. Gribi to vai nē, bet tas var nozīmēt arī bērna šķiršanu no bioloģiskās ģimenes. 

Ja tavs paštaisnums vai principi ir svarīgāki par bērna atgūšanu, droši vari turpināt stāstīt, ka „tas jau nekas nav!” vai ka „citā valstī mani par to nesodītu!”. Ja vēlies bērnu atgūt no britu sociālajiem dienestiem, tad labāk ej tikties ar visiem nepieciešamajiem speciālistiem, sadarbojies ar viņiem cik iespējams. Jebkura nerunāšana, izvairīšanās vai strīdēšanās pretim tiks traktēta Tev par sliktu un dokumentos parādīsies kā nevēlēšanās sadarboties. Ja patiesi vēlies atgūt bērnu, iespējams, Tev prasīs ārstēties no alkohola vai narkotiku atkarības. Iespējams, Tev prasīs uzturēt mājās tīrību un kārtību. Ja mājās ir vardarbība (piem. vīrs Tevi sit bērnu klātbūtnē), tad sociālie dienesti var Tev lūgt atrast citu dzīvesvietu, kas droša vide Tev un bērnam. 

Atbilstoši britu likumiem galīgos lēmumus par bērnu šķiršanu no ģimenēm un nodošanu adopcijai nepieņem uz reiz. Laika posms no brīža, kad esi nonācis sociālo dienestu redzeslokā, līdz brīdim, kad bērnu var nodot adopcijai, parasti nav īsāks par 6 mēnešiem, dažkārt ilgst pat gadiem. Lietas ietvaros parasti notiek vairākas tikšanās ar sociālajiem dienestiem, izveidotas individuālas bērnu aizsardzības programmas, kurās piedalās visāda veida speciālisti (sociālie darbinieki, mediķi, skolas pārstāvji, policisti, utt.), kur cenšas radīt atbalsta sistēmu, lai bērnam nodrošinātu drošu vidi un pozitīvas pārmaiņas ir iespējamas. 

Nevēlēšanās mainīt lietas savā dzīvē un nevēlēšanās sadarboties ar sociālajiem dienestiem ar maksāt ļoti dārgi. Tās cena ar būt jūsu bērns. Diemžēl.

Juridisko palīdzību šādos gadījumos visbiežāk apmaksā valsts (Lielbritānija)

Gadījumos, ja sociālie dienesti klauvē pie Tavām durvīm un saka, ka apsver iespēju bērnu Tev atņemt, Tev ir nepieciešama kvalitatīva juridiskā palīdzība. Visbiežāk Lielbritānijā šādās lietās juridisko palīdzību apmaksā valsts. Ja lietu sākuma stadijā vēl vērtē lietas nozīmīgumu un ģimenes ienākumus, tad mirklī, kad uzsāk skatīt jautājumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem un iespējamo bērna nodošanu adopcijai (jeb Care Proceedings), Lielbritānijas valsts šādu juridisko palīdzību apmaksā pat personām ar augstiem ienākumiem. 

Diemžēl, lasot L. Brices spriedumu bija skaidri jūtams, ka māti lietā nepārstāvēja kvalitatīvi juristi, bet gan tā saucamie „Makkenzija draugi”(McKenzie friend), kas visbiežāk ir kādas sabiedriskās organizācijas pārstāvji, ne vienmēr ir juridiski izglītoti un pārzina likumu juridiskās nianses.  No sprieduma ir skaidri redzams, ka visas pārējās puses pārstāv baristeri (advokāti, kas ir specializējušies īpaši sarežģītās lietās), bet Brice vai nu nav vēlējusies iesniegt elementāri nepieciešamus pierādījumus, kas var būtiski izmainīt lietas iznākumu, vai arī viņas Makenzija draudzene nav viņai spējusi pietiekami skaidri izskaidrot, ko tiesa sagaida un kas šādās lietu kategorijās tiek vērtēti kā būtiski pierādījumi un argumenti un kas nav. 

Jāatceras, ka Brices lieta bija jau tādā stadijā, ka pilnīgi nešaubīgi viņai pienācās Lielbritānijas valsts apmaksāta juridiskā palīdzība. Tā arī bija jāizmanto un jāseko advokātu padomam, kas ir vislabākais, ko vajag darīt un kādus pierādījumus vajag iesniegt. 

Vēl viena lieta, kas ir jāatceras ikvienam, kam ir saskarsme ar Lielbritānijas tiesām – tiesas vērtē konkrētus pierādījumus tiesā. Tā nav vieta, kur taisīt šovu un vākt parakstus savam atbalstam. Ikviena tiesa (vienalga vai tas ir Lielbritānijā vai Latvijā, vai kur citur pasaulē), skatot bērnu tiesību jautājumus, pilnīgi visu vērtēs tikai no viena skatu punkta – kas ir konkrētā bērna vislabākajās interesēs? 

Atkarībā no jūsu lietas apstākļiem, iespējams, ka jums prasīs iesniegt pierādījumus, ka esat atrisinājuši savas alkohola vai narkotiku atkarības problēmas, vai arī, ka esat apmeklējuši speciālistus, lai attīstītu savas spējas un iemaņas rūpēties par bērnu. Ja dzīvojāt antisanitāros apstākļos, tad iespējams, ka no jums prasīs pierādījumus, ka esat mainījuši ne tikai dzīvesvietu, bet arī dzīvesveidu un spējat savu dzīvesvietu uzturēt tīru un sakoptu, piemērotu bērnu vajadzībām. Ja ir bijusi emocionāla vai fiziska vardarbība pret bērnu, jums noteikti prasīs apmeklēt virkni speciālistus, kas palīdz jums risināt problēmas ar dusmu izvirdumiem, vajadzēs apliecinājumu, ka turpmāk bērnu nedisciplinēsiet ar pērieniem vai bļaušanu. 

Kā var skaidri redzēt no Brices lietas – neviens no šāda tipa pierādījumiem netika iesniegts, tādēļ nav pārsteigums, ka iznākums ir viņai negatīvs. Iemesli kādēļ šādi pierādījumi netika iesniegti var būt tikai 2 – vai nu viņas Makenzija draudzene nespēja viņai sniegt kvalitatīvu juridisko padomu, izskaidrojot, kādus pierādījumus sagaida britu tiesa, vai arī – Bricei šādu pierādījumu nebija vai viņa nevēlējās tādus iesniegt.
Tiesu nepārliecinās tas, ka jūs internetā esat savākuši 1000 parakstus savam atbalstam, ja tiesai nebūs iesniegti pierādījumi, ka bērnam būs tīra gultiņa, kurā gulēt. Tāpat tiesu nepārliecinās jūsu pilsonības valsts deputātu vēstules, ja tiesa negūs pārliecību, ka jau nākamajā dienā jūs no priekiem nepiedzersities un neatstāsiet bērnu nepieskatītu. 

Tas, kādus pierādījumus tiesā vajag iesniegt un kādus tiesa vērtēs jums par labu, noteikti vislabāk zinās jūsu advokāts. Tādēļ, līdz ko jums rodas problēmas ar sociālajiem dienestiem, nekavējoties meklējiet sev advokātu. 


Kā atrast advokātus, kas sniedz valsts apmaksātu juridisko palīdzību Lielbritānijā?

Visvienkāršākais un drošākais veids, kā atrast sev advokātu, ir caur Advokātu savienības centrālo reģistru: The Law Society Find a Solicotor meklētāju: http://solicitors.lawsociety.org.uk/
 
Meklētājā izvēlaties Pro Search variantu, kā arī atzīmējat, ka vēlaties meklēt organizāciju, atzīmējat, ka juridisko jomu, kurā meklējat advokātu, vēlaties bērni vai ģimene (Children vai Family), ierakstiet SAVU pasta indeksu vai pilsētu, kurā dzīvojat, bet zem „More options +” atzīmējiet, ka vēlaties tos juristus, kas piedāvā valsts apmaksāto juridisko palīdzību (Accepts Legal Aid). Pēc šādiem kritērijiem atradīsiet tos ģimenes tiesību speciālistus, kas jūsu dzīvesvietas tuvumā nodrošina šādus juridiskos pakalpojumus. Varu uzreiz norādīt, ka tad, ja pie advokātu firmas ir norāde, ka viņiem ir Lexcel akreditācija, tas nozīmē, ka šī juridiskā firma nodrošina ļoti kvalitatīvus juridiskos pakalpojumus, ko ir apliecinājuši advokātu savienības kvalitātes uzraugi. 




Kas vēl bez advokātu sameklēšanas ir jādara?

-          Ja bērns ir Latvijas pilsonis, nekavējoties informējiet Latvijas vēstniecību! Jo ātrāk informēsiet vēstniecību, jo ātrāk vēstniecība varēs procesu uzraudzīt un sniegt jums palīdzību savas kompetences robežās. 

-          Ja ir notikusi vai tiek apsvērta bērna izņemšana no ģimenes, nekavējoties sazinieties ar saviem radiem (vecmāmiņām & vectētiņiem, tantēm & onkuļiem, masām & brāļiem, jūsu pieaugušajiem bērniem) vai draugiem, kuri būtu ar mieru Jūsu bērnu ņemt pie sevis audzināšanai, kamēr atrisināsiet savas problēmas. Jo ātrāk piedāvāsiet savus alternatīvos variantus potenciālajiem aizbildņiem, jo lielāka iespēja, ka bērns netiks atdots pie svešiem cilvēkiem vai nenonāks bērnunamā. Piedāvājat arī potenciālos aizbildņus no Latvijas. Sociālajiem dienestiem un tiesai šie varianti būs jāizskata. 

-          Nekavējoties meklējiet palīdzību savu problēmu risināšanai un pēc iespējas sadarbojieties ar sociālajiem dienestiem. Sniedziet sociālajiem dienestiem pēc iespējas vairāk pierādījumu, ka problēmas atzīstiet un risiniet, un ka vēlaties savu bērnu atgūt.  
Ja angļu valodu neziniet pietiekami labi, lai saprastu visus dokumentus un spētu skaidri izteikties un izskaidrot situāciju, nekavējoties pieprasiet, lai pašvaldība nodrošina tulku. Neko neparakstiet, ja nesaprotiet dokumenta tekstu vai tam nepiekrītiet, pieprasiet tulku un uzmeklējiet juristu. Tāpat arī, ja ar bērnu vienmēr mājās esat runājuši latviski, un bērns jums jau ir atņemts, bet jums vēl ir iespēja ar bērniem tikties speciālistu uzraudzībā, nekādā gadījumā nepiekrītiet prasībai, ka jums ar savu bērnu ir jārunā angliski, tikai tāpēc, lai sociālais darbinieks saprastu. Jums ir tiesības sarunāties ar bērnu dzimtajā valodā, bet pašvaldībai ir jānodrošina tulks priekš sociālā darbinieka.

Mana bijušie darba kolēģi no advokātu biroja Blavo & Co, sadarbībā ar Latvijas vēstniecību izveidoja šo skaidrojošo informāciju par aizgādnības pārskatīšanas procesu Lielbritānijā un tajā lietotajiem terminiem. Es ceru, ka šī informācija ir noderīga un  palīdzoša.