piektdiena, 2016. gada 24. jūnijs

Ar mīlestību no Londonas. Manas #Brexit sajūtas




Tas ir noticis. Briti ir runājuši un lēmums ir pieņemts. Brexit vairs nav tikai populistu ņemšanās, bet gan neizbēgama nākotne mums visiem.
Vēl vakar es pat nopietni neapsvēru, ka tas patiesi varētu notikt. Biju pārliecināta, ka varu paļauties uz britu saprātu. 
Man kā Eiropas Savienības pilsonei nebija tiesības piedalīties referendumā, kurā izlēma arī manu nākotni, bet man būs jāsadzīvo ar tā sekām. 
Šorīt nespēju atrauties no TV ekrāna, neticībā veroties ziņās. Brokastu putra piedega un kafija atdzisa, kamēr es skatījos tiešraidi kā Kamerūns paziņo par atkāpšanos. Pareizi darīja, ka atkāpās. Viņš bija aizspēlējies par tālu. Pats apsolīja referendumu, baidoties, ka paša partijas radikālākie biedri varētu pāriet pie Naidžela Farāža UKIP frontē. Kamerūns spēlēja teātri ar sarunu vešanu ar Eiropas Savienību, labi zinot, ka pārējās ES valstis nepiekritīs, ka briti ir priviliģētāki par citiem Eiropas pilsoņiem un savu „lielisko darījumu” nespēs veiksmīgi ietirgot tiem, kurus pats pirms tam bija pārliecinājis, cik ES ir slikta un netaisnīga pret britiem. Slikti iestudēta dramaturģija ar vēl sliktāk iestudētiem iznākumiem. Spēle ar uguni, kas sadedzina pašu un apdedzina pārējos. 
Interesanti, ka savas dzīves laikā man ir izdevies piedzīvot gan PSRS sabrukumu, gan Latvijas (un daudzu citu valstu) labprātīgu pievienošanos Eiropas Savienībai, gan tagad Britu lielo balsojumu par izstāšanos.
Jebkuras lielas pārmaiņas iet roku rokā ar neziņu un nedrošību. Jo lielākas un pēkšņākas pārmaiņas, jo lielāka nedrošība. 
Šodien piedzīvoju, ka cilvēki Londonā par politiku runāja it visur un pat ar pilnīgiem svešiniekiem. Referenduma rezultātus apsprieda uz ielas, autobusos, vilcienos, pasta nodaļās, kafejnīcās, restorānos, darba vietās un, protams, sociālajos tīklos. Jautājumu bija vairāk kā atbilžu. Kas notiks tālāk? Kas notiks ar Eiropas Savienību? Kas notiks ar Britu ekonomiku? Kas notiks ar ES pilsoņiem Lielbritānijā? Kas notiks ar Britiem, kuri dzīvo Eiropā?
Šobrīd nevienam nav skaidras atbildes uz šiem jautājumiem. Ir daži minējumi un ir apstiprinājumi, ka nekādi lēmumi netiks pieņemti steigā. Un tomēr – neziņa jau tagad jau smagi sit pa britu ekonomiku. Dienas laikā britu sterliņu mārciņas vērtība ir nokritusies pēdējo 35 gadu zemākajā līmenī. Kolēģi, kuri ir ieplānojuši atvaļinājumu pavadīt Spānijā, tagad satraucās, ka viesnīcas bija tikai reģistrētas, bet ne apmaksātas. Tagad kursa krišanās dēļ viņiem atvaļinājums izmaksās būtiski dārgāk, nekā plānots. Inflācija un cenu kāpšana būs neizbēgama. Mēs visi par to maksāsim, vienalga vai mums bija tiesības piedalīties referendumā vai nē; vienalga vai cilvēki balsoja par vai pret izstāšanos. Ekonomiskā pletne sitīs pa mūsu visu kabatām. 

Darbā piedzīvojām, ka klienti atceļ darījumus vai arī vēlas nogaidīt, līdz iestāsies kāda skaidrība. Daudzi paniko. Pat domāt nevēlos, kas notiek Sitijā un Kanarivarfā - tajās Londonas daļās, kur atrodas lielie biznesi un bankas. Vajadzēs laiku, lai panika beigtos un tirgi nostabilizētos. 
Ne tikai man, bet arī daudziem citiem ES pilsoņiem, kuri dzīvo Lielbritānijā, ir diezgan nepatīkama sajūta, apzinoties, ka daudzi balsoja par izstāšanos, tieši protestējot pret migrantiem no Eiropas. Londonā tas varbūt ir mazāk izjūtams, bet ārpus Londonas sajūtas ir skaudras: kaimiņš, kurš regulāri ar tevi laipni sveicinās un aprunājas, patiesībā ir aizgājis un nobalsojis par to, lai tu tur nebūtu. Kolēģi, kuru ģimenes Britu impērijas un kolonizācijas ziedu laikos bija pārcēlušās dzīvot uz Jaunzēlandi, Austrāliju vai kādu no Āfrikas valstīm, tagad ar degsmi stāsta, cik ļoti imigrācija ir sabojājusi Lielbritāniju un tādēļ jāizstājas no ES, lai noturētu robežas ciet.
Skumji skatīties pa TV intervētos britus, kuri aizrautīgi runā par pienākušo Neatkarības Dienu un stāsta, ka nekad nav strādājuši algotu darbu, bet viņiem ir 6 bērni, un viņu iemesls balsot par izstāšanos, ir saistīts ar to, ka pašvaldība viņiem ir iedevusi mazāku dzīvokli nekā viņi ir gribējuši. Pie tā, protams, vainojot iebraukušos austrumeiropiešus, kuri strādājot tik zemi apmaksātus darbus, kurus briti nevēlas veikt, un tādēļ „nozogot viņiem darbus”. Vēl skumjāk skatīties uz tiem intervētajiem cilvēkiem, kuri vēl vakar balsoja par izstāšanos, bet patiesībā nav gribējuši izstāties un jau šodien balsotu savādāk. Cilvēkus nevar pasargāt no pašu stulbuma. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka ir jautājumi, ar kuriem spēlēties nevar un tiem var būt ilgstošas un neatgriezeniskas sekas.
Nenoliedzami, Brexit rezultāti ir populistu Farāža un Borisa uzvaras gājiens. Tā vien gribas, lai viņi paši tagad uzņemas atbildību par ievārīto putru un to izstrebj. Šoreiz no visas sirds vēlos, lai populists Boris vada sarunas ar Eiropas Savienību par izstāšanos un noslēdz tos „labākos darījumus”, ko viņš tik dedzīgi solīja savas kampaņas laikā. Tik ļoti gribas, lai britu cilvēki redz kas viņi tādi patiesībā ir un cik tukši un nepamatoti ir bijuši visi tie solījumi. Dažkārt ir jāpieņem, ka cilvēkus nevar pasargāt pašus no sevis un viņiem ir jāļauj iegūt savas mācību stundas to visskarbākajā izpausmē. 
Vienlaikus gan vēlos norādīt, ka arī Eiropas Savienības vadībai ir laiks izdarīt savus secinājumus par to, kādēļ tas viss ir tik tālu nonācis. Ja vien ES nevēlas Frexit ar franču izstāšanos, vai kādus citus –exit referendumus, Eiropas Savienībai ir jādomā par to, kā uzlabot vienotības sajūtu Eiropā, kā uzlabot lēmumu pieņemšanas procesus un komunikāciju ar cilvēkiem ārpus Briseles. Ja mums ir pārliecība, ka esot vienotiem Eiropā mēs esam lielāks spēks, tad mums visiem arī ir jāstrādā, lai šo vienotības garu uzturētu dzīvu un ilgtspējīgu. 


sestdiena, 2015. gada 21. novembris

Kas vecākiem jāzina, saskaroties ar britu sociālajiem dienestiem; jeb ko mums māca Lailas Brices lieta?



Pēdējā laikā Latvijas politiķi arvien biežāk piemin, ka britu Sociālie dienesti nolaupa Latvijas pilsoņus, Saeimā tiek veidotas komisijas, Ministrijas veido darba grupas, lai palīdzētu tautiešiem, kuri ārvalstīs saskaras ar sociālajiem dienestiem. 
 
Bieži šīs diskusijas notiek kontekstā ar Lailas Brices lietu. Augustā Latvijas presē izskanēja ne tikai mātes versija par notikušo, bet arī pierādījumi no lietas, kurā ir skaidrots kādēļ bērns no ģimenes ir izņemts. Lietas apstākļi bija mātei patiesi neglaimojoši un neviens vien pārstāja māti akli aizstāvēt. Angliski lasošie ar pilnu pēdējo tiesas spriedumu var iepazīties šeit.

Tā kā jau 5 gadus strādāju Lielbritānijas advokātu birojos, mani nebūt nepārsteidz izskanējušie argumenti par lietas patiesajiem apstākļiem. Ar līdzīgām ģimenes tiesību lietām esmu saskārusies ne tikai darbā advokātu birojā, bet arī kā tulks esmu piedalījusies vairākos procesos, kuros ir iesaistītas latviešu ģimenes. Nešaubīgi zinu, ka britu sociālie dienesti parasti ļoti intensīvi strādā ar ģimeni un apstākļiem mājās jābūt patiesi sliktiem, lai bērnu no ģimenes tomēr izņemtu pavisam. Esmu redzējusi neskaitāmas ģimenes, kuras cītīgi sadarbojoties ar britu sociālajiem dienestiem, atgūst savus mazuļus un izmaina savas dzīves uz labo pusi. Bieži no vecākiem tiek prasīta ārstēšanās no alkohola, atteikšanās no narkotikām, dzīvesveida maiņa. Daudzi bērnu dēļ to ir gatavi darīt un ar kvalitatīvu advokātu palīdzību spēj risināt problēmas konstruktīvā veidā. 

No vienas puses ir žēl, ka Anglijas un Velsas Augstākā Apelācijas tiesa, pārskatot Lailas Brices apelācijas sūdzību, ir nolēmusi, ka bērnam tomēr ir labāk tikt adoptētam, nekā atgriezties pie mātes, kas jau vairāku gadu garumā veic starptautiskas kampaņas, lai atgūtu savu meitu. No otras puses – iepazīstoties detalizēti ar spriedumu, man nav šaubu, ka spriedums ir pieņemts, vērtējot bērna vislabākās intereses. 

Domāju, ka ikvienam, kurš uzstājas publiski par to, ka britu sociālie dienesti nolaupa latviešu bērnus, vai ieņem kādu konkrētu pozīciju Brices lietā, ir detalizēti jāpaanalizē spriedums un jāizdara secinājumi.
Te būs daži mani secinājumi saistībā ar šo visu.

Ja pārcelies dzīvot citur, dzīvo atbilstoši tās valsts likumiem.

Šajā globalizācijas un vispārējās migrācijas laikā, kad cilvēki maina dzīvesvietas no vienas valsts uz citu, ikvienam imigrantam ir jāatceras, ka esot citā valstī, ir jādzīvo pēc tās valsts likumiem. Jā, tie bieži var atšķirties no Latvijas likumiem, tradīcijām un pieņemtajām normām. Tas, ka nezināji par likumiem, vai Tev tie liekas muļķīgi vai nepieņemami, Tevi neatbrīvos no atbildības likuma priekšā. Lielbritānijā izpratne par bērnu drošību, audzināšanu, vecāku un citu iesaistīto (aukles, skolotāji, soc. dienesti) atbildību ļoti atšķiras no tās, kas ir Latvijā. Esmu redzējusi neskaitāmas lietas, kad imigrantu vecāki tā arī nesaprot, kas slikts un nepieņemams ir situācijā, ja uz bērnu sakliedz vai „uzšauj bērnam pa dibenu” audzināšanas vai disciplinēšanas nolūkos. Bet Lielbritānijā tā nevar. Pēc britu likumiem un izpratnes tā ir emocionāla un fiziska vardarbība pret bērnu (emotional and physical abuse). Par to draud ne tikai sociālo dienestu iejaukšanās ģimenes dzīvē, bet arī potenciāla bērnu izņemšana no ģimenes un krimināllieta. 

Tas pats attiecas uz bērnu atstāšanu bez uzraudzības. Vienalga vai tās ir 10 minūtes, ½ stunda, stunda, divas vai visa diena. Tā tiek kvalificēta kā nolaidība pret bērnu (child neglect). Par to britu sociālie dienesti satrauksies ne pa jokam. Ja vecāks tā arī nesapratīs, kur ir problēma un neko nemainīs, tad bērnu var arī atņemt. Iespējamība, ka bērnu var atņemt ir daudz lielāka, ja nepieskatīts bērns ir savainojis sevi (zilumi, nobrāzumi, lūzumi, brūces) vai atradies antisanitāros apstākļos un bijis badā (kā tas izrādījās L.Brices lietā). 

Bērnu auklēšana un alkohola vai narkotiku lietošana arī nav savienojamas lietas. Ja alkoholu vai narkotikas lieto pats vai atstāj bērnu pieskatīt kādam, kurš lieto alkoholu, arī tad sekas ar būt bēdīgas. Britu iestāžu un tiesas izpratnē piedzēries pieskatītājs (drunk in charge of a child) ir līdzvērtīgs bērna nepieskatīšanai vispār, jo pieskatītājs faktiski nespēj adekvāti parūpēties par bērnu. Dažkārt, ne tikai nespēj parūpēties, bet pat apdraud bērnu. 

Ja tava ģimene ir nonākusi sociālo dienestu redzeslokā, tad nav jēgas censties viņiem iestāstīt, ka „tas jau nekas nav!” vai „citur Eiropā likumi nav tik stingri!”. Tas īsti nepalīdzēs. Britu iestādēm un tiesām jāvadās pēc britu likumiem. Ja esi pārkāpis britu likumus, tad tam var būt atbilstošas sekas. Gribi to vai nē, bet tas var nozīmēt arī bērna šķiršanu no bioloģiskās ģimenes. 

Ja tavs paštaisnums vai principi ir svarīgāki par bērna atgūšanu, droši vari turpināt stāstīt, ka „tas jau nekas nav!” vai ka „citā valstī mani par to nesodītu!”. Ja vēlies bērnu atgūt no britu sociālajiem dienestiem, tad labāk ej tikties ar visiem nepieciešamajiem speciālistiem, sadarbojies ar viņiem cik iespējams. Jebkura nerunāšana, izvairīšanās vai strīdēšanās pretim tiks traktēta Tev par sliktu un dokumentos parādīsies kā nevēlēšanās sadarboties. Ja patiesi vēlies atgūt bērnu, iespējams, Tev prasīs ārstēties no alkohola vai narkotiku atkarības. Iespējams, Tev prasīs uzturēt mājās tīrību un kārtību. Ja mājās ir vardarbība (piem. vīrs Tevi sit bērnu klātbūtnē), tad sociālie dienesti var Tev lūgt atrast citu dzīvesvietu, kas droša vide Tev un bērnam. 

Atbilstoši britu likumiem galīgos lēmumus par bērnu šķiršanu no ģimenēm un nodošanu adopcijai nepieņem uz reiz. Laika posms no brīža, kad esi nonācis sociālo dienestu redzeslokā, līdz brīdim, kad bērnu var nodot adopcijai, parasti nav īsāks par 6 mēnešiem, dažkārt ilgst pat gadiem. Lietas ietvaros parasti notiek vairākas tikšanās ar sociālajiem dienestiem, izveidotas individuālas bērnu aizsardzības programmas, kurās piedalās visāda veida speciālisti (sociālie darbinieki, mediķi, skolas pārstāvji, policisti, utt.), kur cenšas radīt atbalsta sistēmu, lai bērnam nodrošinātu drošu vidi un pozitīvas pārmaiņas ir iespējamas. 

Nevēlēšanās mainīt lietas savā dzīvē un nevēlēšanās sadarboties ar sociālajiem dienestiem ar maksāt ļoti dārgi. Tās cena ar būt jūsu bērns. Diemžēl.

Juridisko palīdzību šādos gadījumos visbiežāk apmaksā valsts (Lielbritānija)

Gadījumos, ja sociālie dienesti klauvē pie Tavām durvīm un saka, ka apsver iespēju bērnu Tev atņemt, Tev ir nepieciešama kvalitatīva juridiskā palīdzība. Visbiežāk Lielbritānijā šādās lietās juridisko palīdzību apmaksā valsts. Ja lietu sākuma stadijā vēl vērtē lietas nozīmīgumu un ģimenes ienākumus, tad mirklī, kad uzsāk skatīt jautājumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem un iespējamo bērna nodošanu adopcijai (jeb Care Proceedings), Lielbritānijas valsts šādu juridisko palīdzību apmaksā pat personām ar augstiem ienākumiem. 

Diemžēl, lasot L. Brices spriedumu bija skaidri jūtams, ka māti lietā nepārstāvēja kvalitatīvi juristi, bet gan tā saucamie „Makkenzija draugi”(McKenzie friend), kas visbiežāk ir kādas sabiedriskās organizācijas pārstāvji, ne vienmēr ir juridiski izglītoti un pārzina likumu juridiskās nianses.  No sprieduma ir skaidri redzams, ka visas pārējās puses pārstāv baristeri (advokāti, kas ir specializējušies īpaši sarežģītās lietās), bet Brice vai nu nav vēlējusies iesniegt elementāri nepieciešamus pierādījumus, kas var būtiski izmainīt lietas iznākumu, vai arī viņas Makenzija draudzene nav viņai spējusi pietiekami skaidri izskaidrot, ko tiesa sagaida un kas šādās lietu kategorijās tiek vērtēti kā būtiski pierādījumi un argumenti un kas nav. 

Jāatceras, ka Brices lieta bija jau tādā stadijā, ka pilnīgi nešaubīgi viņai pienācās Lielbritānijas valsts apmaksāta juridiskā palīdzība. Tā arī bija jāizmanto un jāseko advokātu padomam, kas ir vislabākais, ko vajag darīt un kādus pierādījumus vajag iesniegt. 

Vēl viena lieta, kas ir jāatceras ikvienam, kam ir saskarsme ar Lielbritānijas tiesām – tiesas vērtē konkrētus pierādījumus tiesā. Tā nav vieta, kur taisīt šovu un vākt parakstus savam atbalstam. Ikviena tiesa (vienalga vai tas ir Lielbritānijā vai Latvijā, vai kur citur pasaulē), skatot bērnu tiesību jautājumus, pilnīgi visu vērtēs tikai no viena skatu punkta – kas ir konkrētā bērna vislabākajās interesēs? 

Atkarībā no jūsu lietas apstākļiem, iespējams, ka jums prasīs iesniegt pierādījumus, ka esat atrisinājuši savas alkohola vai narkotiku atkarības problēmas, vai arī, ka esat apmeklējuši speciālistus, lai attīstītu savas spējas un iemaņas rūpēties par bērnu. Ja dzīvojāt antisanitāros apstākļos, tad iespējams, ka no jums prasīs pierādījumus, ka esat mainījuši ne tikai dzīvesvietu, bet arī dzīvesveidu un spējat savu dzīvesvietu uzturēt tīru un sakoptu, piemērotu bērnu vajadzībām. Ja ir bijusi emocionāla vai fiziska vardarbība pret bērnu, jums noteikti prasīs apmeklēt virkni speciālistus, kas palīdz jums risināt problēmas ar dusmu izvirdumiem, vajadzēs apliecinājumu, ka turpmāk bērnu nedisciplinēsiet ar pērieniem vai bļaušanu. 

Kā var skaidri redzēt no Brices lietas – neviens no šāda tipa pierādījumiem netika iesniegts, tādēļ nav pārsteigums, ka iznākums ir viņai negatīvs. Iemesli kādēļ šādi pierādījumi netika iesniegti var būt tikai 2 – vai nu viņas Makenzija draudzene nespēja viņai sniegt kvalitatīvu juridisko padomu, izskaidrojot, kādus pierādījumus sagaida britu tiesa, vai arī – Bricei šādu pierādījumu nebija vai viņa nevēlējās tādus iesniegt.
Tiesu nepārliecinās tas, ka jūs internetā esat savākuši 1000 parakstus savam atbalstam, ja tiesai nebūs iesniegti pierādījumi, ka bērnam būs tīra gultiņa, kurā gulēt. Tāpat tiesu nepārliecinās jūsu pilsonības valsts deputātu vēstules, ja tiesa negūs pārliecību, ka jau nākamajā dienā jūs no priekiem nepiedzersities un neatstāsiet bērnu nepieskatītu. 

Tas, kādus pierādījumus tiesā vajag iesniegt un kādus tiesa vērtēs jums par labu, noteikti vislabāk zinās jūsu advokāts. Tādēļ, līdz ko jums rodas problēmas ar sociālajiem dienestiem, nekavējoties meklējiet sev advokātu. 


Kā atrast advokātus, kas sniedz valsts apmaksātu juridisko palīdzību Lielbritānijā?

Visvienkāršākais un drošākais veids, kā atrast sev advokātu, ir caur Advokātu savienības centrālo reģistru: The Law Society Find a Solicotor meklētāju: http://solicitors.lawsociety.org.uk/
 
Meklētājā izvēlaties Pro Search variantu, kā arī atzīmējat, ka vēlaties meklēt organizāciju, atzīmējat, ka juridisko jomu, kurā meklējat advokātu, vēlaties bērni vai ģimene (Children vai Family), ierakstiet SAVU pasta indeksu vai pilsētu, kurā dzīvojat, bet zem „More options +” atzīmējiet, ka vēlaties tos juristus, kas piedāvā valsts apmaksāto juridisko palīdzību (Accepts Legal Aid). Pēc šādiem kritērijiem atradīsiet tos ģimenes tiesību speciālistus, kas jūsu dzīvesvietas tuvumā nodrošina šādus juridiskos pakalpojumus. Varu uzreiz norādīt, ka tad, ja pie advokātu firmas ir norāde, ka viņiem ir Lexcel akreditācija, tas nozīmē, ka šī juridiskā firma nodrošina ļoti kvalitatīvus juridiskos pakalpojumus, ko ir apliecinājuši advokātu savienības kvalitātes uzraugi. 




Kas vēl bez advokātu sameklēšanas ir jādara?

-          Ja bērns ir Latvijas pilsonis, nekavējoties informējiet Latvijas vēstniecību! Jo ātrāk informēsiet vēstniecību, jo ātrāk vēstniecība varēs procesu uzraudzīt un sniegt jums palīdzību savas kompetences robežās. 

-          Ja ir notikusi vai tiek apsvērta bērna izņemšana no ģimenes, nekavējoties sazinieties ar saviem radiem (vecmāmiņām & vectētiņiem, tantēm & onkuļiem, masām & brāļiem, jūsu pieaugušajiem bērniem) vai draugiem, kuri būtu ar mieru Jūsu bērnu ņemt pie sevis audzināšanai, kamēr atrisināsiet savas problēmas. Jo ātrāk piedāvāsiet savus alternatīvos variantus potenciālajiem aizbildņiem, jo lielāka iespēja, ka bērns netiks atdots pie svešiem cilvēkiem vai nenonāks bērnunamā. Piedāvājat arī potenciālos aizbildņus no Latvijas. Sociālajiem dienestiem un tiesai šie varianti būs jāizskata. 

-          Nekavējoties meklējiet palīdzību savu problēmu risināšanai un pēc iespējas sadarbojieties ar sociālajiem dienestiem. Sniedziet sociālajiem dienestiem pēc iespējas vairāk pierādījumu, ka problēmas atzīstiet un risiniet, un ka vēlaties savu bērnu atgūt.  
Ja angļu valodu neziniet pietiekami labi, lai saprastu visus dokumentus un spētu skaidri izteikties un izskaidrot situāciju, nekavējoties pieprasiet, lai pašvaldība nodrošina tulku. Neko neparakstiet, ja nesaprotiet dokumenta tekstu vai tam nepiekrītiet, pieprasiet tulku un uzmeklējiet juristu. Tāpat arī, ja ar bērnu vienmēr mājās esat runājuši latviski, un bērns jums jau ir atņemts, bet jums vēl ir iespēja ar bērniem tikties speciālistu uzraudzībā, nekādā gadījumā nepiekrītiet prasībai, ka jums ar savu bērnu ir jārunā angliski, tikai tāpēc, lai sociālais darbinieks saprastu. Jums ir tiesības sarunāties ar bērnu dzimtajā valodā, bet pašvaldībai ir jānodrošina tulks priekš sociālā darbinieka.

Mana bijušie darba kolēģi no advokātu biroja Blavo & Co, sadarbībā ar Latvijas vēstniecību izveidoja šo skaidrojošo informāciju par aizgādnības pārskatīšanas procesu Lielbritānijā un tajā lietotajiem terminiem. Es ceru, ka šī informācija ir noderīga un  palīdzoša.


ceturtdiena, 2015. gada 19. novembris

Par jaunajiem grozījumiem Civillikuma Ģimenes tiesību daļā



Šodien ar lielu prieku un pateicību raugos uz Latvijas Vēstnesī publicētajiem Grozījumiem Civillikumā. Vēlos izteikt milzīgu pateicību saviem cīņu biedriem – Zvannieku komandai un visai Alternatīvās bērnu aprūpes aliansei par smago darbu četru gadu garumā aizstāvot bērnu tiesības, cenšoties nosargāt aizbildņa institūtu atvērtu arī labas gribas cilvēkiem, ne tikai radiniekiem, kā arī iestājoties pret bērnu piespiedu adopciju. 

Tieslietu un Labklājības ministrijas tikai viņiem zināmu iemeslu dēļ vēlējas būtiski sašaurināt aizbildņu loku, paredzot, ka par bērnu aizbildņiem var būt tikai bērna radinieki, vai personas, kas ar bērniem dzīvojušas nedalītā saimniecībā. Tas nozīmē, ka līdzjūtīgi cilvēki, kuri ir uzzinājuši par nelaimē nonākušu bērniņu, nevarētu vairs pieteikties kļūt par bērna aizbildni. Jau šobrīd Latvijā nav pietiekošs skaits profesionālo audžuģimeņu, kas var uzņemt pie sevis bērnus. Ne visi bez vecāku gādības palikušie bērni ir uzreiz adoptējami. Tas nozīmē, ka samazinot potenciālo aizbildņu skaitu būtu būtiski palielināts to bērnu skaits, kuri būtu spiesti dzīvot institucionālā aprūpē, jeb tā saucamajos bērnunamos. 

Mēs arī kategoriski iestājāmies arī pret Civillikuma 169.panta ceturtajā daļā paredzēto piespiedu adopciju, kas bieži notiek uz ārzemēm. Pants līdzšinējā redakcijā paredzēja, ka bāriņtiesa varēja dot piekrišanu adopcijai vecāku un aizbildņu vietā, ja paši vecāki vai aizbildņi kavējas šādu piekrišanu dot bez svarīga iemesla (arguments „es pats vēlos par bērnu rūpēties” bieži nebija pietiekami svarīgs), bet nepilngadīgo vecāku gadījumos bērnus varēja nodot adopcijai, neprasot pat svarīgus iemeslus. Mūsu ieskatā šāda iespiedu adopcijas kārtība bija būtisks cilvēktiesību pārkāpums un šī Civillikuma pants bija klajš ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 21.panta pārkāpums.  

Īpašs paldies deputātiem Hosam Abu Meri, Ingai Bitei un Gunāram Kūtrim, kuri bija dzirdīgi un ne tikai uzklausīja mūsu argumentus, bet iesniedza atbilstošus grozījumus civillikumā. Tāpat arī paldies deputātiem Imantam Parādniekam un Jūlijai Stepaņenko, kuri iedziļinājās un patiesi vēlējās saprast problēmas būtību. Paldies visiem deputātiem, kuri iesaistījās un balsoja, gādājot par Latvijas bērnu iespējām uzaugt aizbildņu ģimenēs Latvijā. 

Mūsu nenogurstošā komanda ar Sandru Dzenīti-Cālīti, Lindu Baļčūni, Inesi Feceri priekšgalā (un Zvannieku juristi Iļanu Taivāni un mani pašu nedaudz ēnā) piedzīvoja daudz sapulču, pārrunu, asu un mazāk asu sarunu ar ministriju darbiniekiem, neskaitāmas piedalīšanās Saeimas juridisko komisiju sēdēs. Paldies, jums visiem par milzīgo darbu un ieguldījumu. 

Man ir patiess prieks, ka CL 169.panta ceturtā daļa nu ir izslēgta no Civillikuma, bet aizbildnības institūtam tik svarīgie panti – CL 235. un 236.panti palika negrozīti. Man ir arī patiess prieks, ka CL 222.pants tagad skaidri norāda kādā secībā ir bāriņtiesai ir jāizvērtē ārpusģimenes aprūpes formas, paredzot, ka primāri ir jāizvērtē iespēja bērnam iecelt aizbildni no radinieku vai citu personu vidus, un tikai tad var apsvērt citas ārpusģimenes aprūpes formas – profesionālās audžuģimenes vai institucionālu aprūpi. 

Vēlreiz visiem paldies un es ļoti ceru, ka šie grozījumi palīdzēs ne vienam vien bez vecāku gādības palikušam bērnam uzaugt mīlošā un gādīgā ģimenē.

svētdiena, 2015. gada 15. novembris

Mācības pēc notikumiem Parīzē - terors, bēgļi un cilvēcība



Tādi traģiski notikumi, kā terora akts Parīzē, bieži kalpo kā lakmusa papīra tests. No cilvēku ierakstiem sociālajos mēdijos vien var skaidri saredzēt, kas ir kas. Ir neskaitāmi daudz līdzjūtību, aizlūgšanu par cilvēkiem ne tikai Parīzē, bet arī Beirutā, Bagdādē un visā pasaulē. Daudzi sērās solidarizējas un savus sociālo mediju profila attēlus pārklāj ar Francijas karoga krāsām.  

Tomēr ir daudzi tādi, kas nekavējas nākt klajā ar spriedelējumiem par to, kuri ir vainīgi pat pirms jebkādas izmeklēšanas ir pabeigtas. Viņiem viss ir skaidrs. Tiek vainoti visi bēgļi, imigranti, musulmaņi, kā arī tiek aicināts slēgt Eiropas Savienības un/vai Latvijas robežas. Daudzi augstprātīgi paziņo, ka viņi jau sen to visu ir paredzējuši, jo no imigrantiem (īpaši, ja tie ir musulmaņi!) neko labu nevar gaidīt. Daudzi ir pārliecināti, ka pilnīgi VISI bēgļi ir teroristi, kuriem ir tikai viens mērķis – iznīcināt Eiropu. Daudzi arī nekautrējas publiski paziņot, ka karš ārpus Eiropas ir pieņemams (lai tie musulmaņi/barbari slaktē viens otru!), bet ja nu cilvēki mirst vardarbīgā nāvē Eiropas Savienības teritorijā, tad tas vairs nav pieņemams. It kā eiropiešu dzīvības ir daudz vērtīgākas par arābu, afrikāņu vai jebkuru citu dzīvībām. Daudzos komentāros jūtams pilnīgs saltums un cilvēcības trūkums. Man kļūst baisi to visu lasot un ir nepārprotami skaidrs, ka es vēlos turēties no šādiem cilvēkiem pa gabalu. 

Ja kāds ir pārliecināts, ka ar šādiem komentāriem padara pasauli/Latviju labāku, tad varu pateikt tikai vienu – ļaunumam, tāpat kā cilvēcības trūkumam nav nacionalitātes un etniskās piederības. Es labprātāk esmu līdzās saviem musulmaņu kaimiņiem, kuri ir ārkārtīgi sirsnīgi, jauki, labi izglītoti un smagi strādājoši, nekā līdzās Dambravas un Iesalnieka tipa nacionāļiem, kuri apgalvo, ka līdzjūtība ir liekulīga, ja vien netiek praktizēts naids pret musulmaņiem. Nevēlos ne ko kopīgu ar tādām nacionālām vērtībām, kuras aicina uz naidu pret citiem cilvēkiem. 

Es vēroju šos pret-musulmaņu un pret-bēgļu ierakstus sociālajos tīklus un nevaru īsti saprast – kas ir tās vērtības, ko šie cilvēki pārstāv? Ko viņi vēlas pasargāt? Vai tās ir kristīgās vērtības? Ja tā – kādas ir tās kristīgās vērtības, ko paši pauž un uz ko aicina citus? Vai cilvēku nīšana ir kāda no tām kristīgajām vērtībām, ko es savā Bībelē neesmu vēl pamanījusi? Cik no tiem kristīgo vērtību aizstāvjiem šodien, svētdienā, paši bija baznīcā? Vai viņi ar saviem darbiem (ne vārdiem!) liecina par to labāko, kas ir kristietībā? Vai ikviens, skatoties uz viņiem, varētu teikt – jā, kristietība ir tas labākais, kas cilvēcei ir un es gribu būt viens šiem labajiem kristiešiem? Vai viņu piedāvājumā ir kas tāds (vēl bez naida pret musulmaņiem), kas ikvienu varētu pārliecināt, ka kristietība un kristīgās vērtības ir kas daudz labāks nekā tas, ko spēj piedāvāt citas reliģijas? Es šo piedāvājumu nacionāļu izpildījumā īsti neredzu. Es redzu tikai to, ka daudzi ir apsēsti ar naidu, kuru paši īsti pat izskaidrot nespēj. Pašu bailes, nedrošība un mazvērtības kompleksi liek meklēt ienaidniekus un apdraudējumus. 


Tas, kas bieži tiek ir aizmirsts, ka katrā tautā un katrā reliģijā ir labi un slikti cilvēki. Visi musulmaņi nav nedz labi, nedz slikti. Tāpat kā visi kristieši nav nedz labi, nedz slikti. Nav tautas, kurās ir tikai labie vai sliktie. Arī starp latviešiem ir nežēlīgi slepkavas, bērnu izvarotāji, nelegālo ieroču tirgotāji, mafiozi grupējumi, sievu nogalinātāji utt. Šie ļaundari nepadara VISUS latviešus par tādiem. Virkne katoļu mācītāji ir seksuāli izmantojuši mazus bērnus gadiem ilgi. Vai tas padara visus kristiešus par sliktajiem? Protams, ka ne! Tieši tāpat kā šie noziedznieki, kas sevi pozicionē kā musulmaņus, nepadara VISUS musulmaņus par noziedzniekiem. 


Šodien arvien vairāk parādās ziņas par to, kas tad ir šie cilvēki, kas ir izdarījuši šīs šaušalīgās masu slepkavības Parīzē. Zināms, ka atbildību par notikušo ir uzņēmies noziedzīgais grupējums ISIS, jeb tā saucamā „Islāma valsts”. Zināms, ka to ir realizējušas 3 koordinētas grupas. Septiņi no noziedzniekiem ir miruši, viens no šāvējiem aizturēts dzīvs, viens ir meklēšanā, kā arī ir veikti vairāki saistīti aresti Francijā, Vācijā un Beļģijā. Pagaidām vienīgais pilnībā identificētais noziedznieks ir dzimis un audzis turpat Parīzes priekšpilsētā. Vēl 3 iespējamie noziedznieki ir 3 brāļi - franču pilsoņi, kuri ir dzimuši un auguši Briselē. Ir norādes, ka netālu no viena noziedznieka ir atrasta Sīrijas pase, kura oktobrī reģistrēta Grieķijā, kā pase personai, kura ieradusies Grieķijā nolūkā meklēt patvērumu. Pagaidām nav apstiprinājuma, vai šai personai kādreiz ir piešķirts bēgļa statuss un vai šāvējs patiesi ir pases īpašnieks, kā arī nav apstiprinājuma, ka šī pase ir īsta (pēdējo vairākkārtīgi uzsver BBC ziņu dienests). Jebkurā gadījumā – katrs pats sev var tikai uzdot jautājumu, kā viņiem šķiet cik bieži noziedznieki-pašnāvnieki, bruņojušies ar kalašņikoviem un pašnāvnieku jostām vēlas līdzi paņemt arī pasi sevis identificēšanai. Bet nu skaidrs ir viens – pat ja šāvējs ieradās Grieķijā kopā ar citiem patvēruma meklētājiem, diez vai viņš jau laivā bija paņēmis sev līdzi kalašņikovu un pašnāvnieku jostas. Gan jau, ka kāds tepat Eiropā to viņam iedeva. 

Ja ir kādi terorisma draudi, tad tie ir tepat līdzās Eiropā, tāpat kā tie ir Sīrijā, Lībijā, Turcijā un citviet pasaulē. Draudi ir tur, kur ir noziedznieki. Jā, arī noziedznieki mēdz pārvietoties. Arī Latvijas slepkava Arnis Zaļkalns devās uz Lielbritāniju, kopā ar simtiem tūkstošiem citu latviešu, kuri ir pārcēlušies uz dzīvi UK.

Pat tad, ja viens no noziedzniekiem ieradās Eiropā kopā ar patvēruma meklētājiem, tas nepadara VISUS patvēruma meklētājus un bēgļus par noziedzniekiem. Šī gada laikā Eiropā ir ieradušies nepilns 1 miljons patvēruma meklētāju (1/2 no visiem Latvijas iedzīvotājiem). Ja viens no miljona ir noziedznieks, vai tas automātiski visus padara par noziedzniekiem? Vai tādēļ, ka Arnis Zaļkalns izrādījās nežēlīgs slepkava, tādēļ visiem latviešiem tagad būtu jācieš, piemēram, liedzot latviešiem pārvietoties pa Eiropu? 

Cilvēcību nedrīkst zaudēt arī krīzes situācijās. Piedodiet, ka atkārtojos, bet - teroristi ir noziedznieki neatkarīgi no viņu etniskās piederības un reliģiskās pārliecības. Teroristi ir noziedznieki neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzimuši un auguši Francijā un Beļģijā, vai ieradušies Eiropā kopā ar citiem patvēruma meklētājiem. Teroristi ir vienlīdz bīstami gan Eiropā, gan Sīrijā. Ja Francija piedzīvoja vienu šausminošu nakti, kas prasīja daudzu cilvēku dzīvības, tad Sīrijā gandrīz katra nakts ir tāda. Tieši šādu ISIS teroristu dēļ bēgļi izvēlas doties bīstamajos braucienos laivās pāri Vidusjūrai. 

Ir jāsaprot galvenais – terorisms ir nevis tādēļ, ka ir bēgļi, bet gan bēgļi ir tādēļ, ka ir terorisms. 

Un tieši šādas šausminošas pieredzes dēļ mums ir nevis jāslēdz robežas un jāliedz bēgļiem patvērums, bet gan gluži otrādi. Tāpēc, ka Eiropa zina, kā tas ir, kad teroristi apdraud nevainīgus cilvēkus, Eiropai ir jāpasteidzina visas procedūras, kas ir nepieciešamas, lai risinātu šo bēgļu krīzi. Ir jāpasteidzina procesi, lai pēc iespējas ātrāk var izskatīt jautājumus par bēgļu statusa piešķiršanu, lai tie, kuriem tas nepienākas, tiktu pēc iespējas ātrāk sūtīti atpakaļ uz izcelsmes valstīm; lai tie, kuri ir potenciāli bīstami un var apdraudēt drošību tās jaunajā mītnes valstī (vai kur citur Eiropā), tiek atsijāti un nosūtīti atpakaļ. Bet visiem tiem, kuri ir vienkārši civiliedzīvotāji un kuri bēg no tādām pat šausmām kā tās, kuras piektdien bija Parīzē, ir jāpiešķir bēgļa statuss un jāpalīdz pēc iespējas ātrāk un veiksmīgāk integrēties sabiedrībā.